haoss

Mēs dzīvojam - 

Kurš dēļ sevis, kurš citiem

Bet dzīvojam.

Un nožēlojam to ikreiz, kad sāp.

Mēs mirstam no tā, ka bail-

bail no tā, ka ir savādāk.

Mūs maina, mēs maināmies,

Mūs pakļauj, mēs pakļaujamies

Mūs maitā, mēs samaitājamies.

Tad atceramies, ka nav tā vērts

Labāk dzīvot kā maitai, bet tikai sevis dēļ.

Tad citi nesaprot, kas mainās,

Kas sagrozījis mūsu apziņu?!

Pašcieņa.

Mūs neizmanto, mēs izmantojam

Mēs nemaināmies, mēs mainām.

Mēs kļuvām tādi paši kādi bijām iepriekš,

varbūt vēl sliktāki.

Bet tagad ir vieglāk, un jautrāk.

Kā mēs pakļaujam pasauli.

Un daudzi mūs nīst

Bet ir jautrāk.

Mēs dzīvojam bez likumiem un robežām,

Tās eksistē tikai mūsu prātā, bet ne darbos.

Haoss.

Mamm, es tevi mīlu.

Šodien galīgi savādas rīts. Skola tikai 12.40. Nedaudz no daudz kā. Rītu sāku ar runu par bailēm, to malu un malu, nu nekas īpašs, bet tā pat forši. Un tad dienasgrāmatā dr.lv noklausījos dziesmu, un galīgs mīļums uznāca, ai ai ai. Iet man galīgi slikti ar darbiem un to visu, bet es esmu laimīga. Ne jau par to, bet par to, kas ir man un nav citiem. Un lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāpazaudē. Es ieguvu brīvību un skata skaidrību, un pieredzi. Un vēl vairāk, es sapratu to, ka tāda nebūs mana turpmākā dzīve.
Dažreiz apskaužu mazos ķiparus, kas vēl nezin, kas ir īstā- sāpīgā dzīve. Es arī gribētu domāt, ka asaras birst tikai tad, kad tu nokrīti. Es nokritu- sasitos- bet neraudāju. Tas ir rūdījums no bērnības, ka nevajag raudāt par lietām un situācijām, kuras nevarēja beigties savādāk.

Mīlestība pastāv tikai ģimenē, nekur citur.

shit happens

Es negribu pagriezt muguru pret cilvēkiem, kuri kaut ko nozīmēja. bet šajā dzīvē ir kaut ko jāmaina, un šoreiz tā būs attieksme.

Nu ko mīļie! Kārtējais dzīves periods ir noslēdzies. Bija visai interesanti, bet šodien tā savādi visnotaļ. Viss kārtībā! Nu labi nav kārtībā, bet tas nekas, Galīgi negribas izplūst garās runās par to visu- kas un kā, kapēc, un tā tālāk. Par to es varu parunāt ar savu Agati, kas mani saprot un pasaka, ka mēs ir zbisās, tā ka atslābsti. 

Nav vērts pārdzīvot, ja kāds tavs sapnis kādu iemeslu dēļ sašķīst. Nāks citas iespējas. Meklē tās.

Par viņām- sievietēm.

„Viņas guļ mūsu t-kreklos un izskatās smieklīgi viņos. Viņas mīl, kad viņas skūpsta bez liekiem vārdiem. Viņas taisās divas stundas un tad pasaka: „Redzi, šoreiz tas bija ātri”. Viņas nemāk kauties, bet vienmēr jūtas drošībā blakus mums. Viņas prasa mums kādā krāsā krāsot nagus. Viņas var iemigt pašā nepiemērotākajā masāžas brīdī. Viņām patīk kad mēs glaudam matus. Viņas ar apmierinātu izskatu valkā mūs pa veikaliem, labi zinot, ka tās ir mokas. Viņas mīl, kad viņas nēsā uz rokām, kaut gan vienmēr saka: „Noliec mani, es esmu smaga.” Viņas kliedz un viņas kaitina ja mēs klusējam tajā brīdī. Mazās skandālistes.
Viņas mīl, kad mēs viņām pērkam veļu.
Viņas atceras, kad būs 147 diena, kā mēs sākām satikties. Viņas vienmēr grib, lai mēs atgriežamies pēc 5 minūtēm pēc strīda, bet nekad tajā neatzīstas. Viņas patstāvīgi rokas mūsu telofonos un greizsirdībā prasa: „ A kas tā tāda?” Viņas vienmēr gaida mūsu SMS uz nakti. Viņas ļoti mīl, kad mēs uzkopjam dzīvokli, mazgājam traukus un gatavojam vakariņas. Viņas vienmēr gaida no mums palīdzību. Viņas iet ar draudzenēm uz klubiem, lai mēs uztrauktos un zvanītu katru pus stundu. Viņas mīl kafiju gultā un dušu divatā. Viņas uzskatu par nāvīgu grēku, ja mēs ierunājamies par viņu svaru. Viņas VISU stāsta par mums draudzenēm. Viņas ķeras pie mums un aizver acis, kad skatās šausmu filmas. Viņas vienmēr uzgriež skaļi mūziku, skraida pa dzīvokli apakšbiksēs un t-kreklā, lēkā, dzied un dejo, kad mēs/neviens viņas neredz.
Viņas citreiz neceļ telefonu, un pēc tam saka, ka gulēja un skaņa bija izslēgta. Viņas nevar dzīvot bez fēna un matu taisnošanas. Viņas zina, ka mēs bez viņām nevaram.
Viņas tās ir viņas. 

Tūlīt

Hei, hei, hei. Atkal esmu apņēmusies pastāstīt nedaudz par to, kā man pašlaik iet. Kopumā iet savādi, jo nav ne labi, ne galīgi slikti. Dažādi mirkļi, varētu teikt tā. Daudzi cilvēki viens otru pieviļ un tas man liek gruzīties, pati ar šad tad esmu tiktusi pievilta, bet tas nemaina to, ka patīk. Diezgan patīkami dienas pavadu kopā ar Agati, viņa mani saprot un vienmēr spējam izshēmot daudz ko tādu, kas ir smieklīgs, nopietns un visāds- krāsainu dzīvi mēs spējam panākt.  Un tā kā kopā mēs spējam daudz.
Bet nu jā, iet savādi, nevarētu teikt, ka patīkami, bet es ceru, ka būs labi,

Un šodien agatee atsūta tekstu: Es gribēju būt galvenais uzbrucējs tavā futbolā, bet paliku uz noraidīto soliņa ar salauztu degunu.
Vot tas man lika aizdomāties..

.

Un es ienīstu sevi.

Sliktsgarastavoklsimeirizmisusi

Es atkal gribu justies laimīga. Damnnn. Tikai sajust to, ka esmu vajadzīga. Es neprasu daudz..

Par mani.

Pēdējais šīvakara ieraksts būs par nelielu sakritību.
Kādā domubiedru grupā, tika uzdots jautājums: ''Vai esi apmierināts ar savu dzīvi?''
Es nekautrējos un atbildēju: ''Itkā jau ir viss, pagaidām varētu vēlēties, bet tomēr dažreiz ir tāda tukšuma sajūta, kā kaut kā trūktu. Tomēr kopumā esmu apmierināta, bet lai manītu kaut ko- nav spēka''
Bet man atbildēja ar tīri spēcīgu tekstu, kas šovakar liks man lauzīt galvu vēl ilgi. : '' Ziniet tās šokolādes figūras? Viņas iekšā ir tukšas.. Un ir arī tādi cilvēki. Tādi paši.No ārpuses izskatās ideāli. Bet ir tukši.'' 


Deeimm, pilnīgi likās, ka tas par mani, nu tām šokolādes figurām. No ārpuses izskatās labi, bet iekšpuse- iekšpuse ir tukša.

Pavasaris galvā.

Daudzu sirdīs kvēloja patiešām neuzveicamas alkas izrauties no ikdienas dzīves dūksnāja, apgūt to gaumi un paražas, kuras, kā tolaik uzskatīja, piemīt mākslas priesteriem, piesavināties viņu izsmalcinātās, vienaldzīgi ne vērīgās manieres, dzīvot studijās, baudīt zināmu brīvību, kura vienkāršo mirstīgo morālei un temperamentam liegta. /Teodors Dreizers "Ģēnijs"/

Un tas tikai tāpēc, ka mīlu sauli un siltumu, un smaidīgus cilvēkus. 

Jā, man ļoti patīk siltums, ka nav jātuntulējas nebeidzamajās apģērba kārtās, un vari justies brīvāk. Atliek tikai uzvilkt jaku un ielikt austiņas, un tad varu doties kur vien acis rāda. Patīkama sajūta- patiešām. Arī, nu jau diezgan ierastie Valmieras pastaigu laiki, tā ap 19.00, kad dodos satikt kādu. Laiks nu jau kļūst pavisam baudāms, nav vēja, viss ir mierīgi, pat šad tad dzirdams kāds putns, bet cilvēki, tie gan aizvien ir steidzīgi. Bet pati jau arī tāda- steidzīga. 

Dažreiz atliek tikai attapties, kad viss notiek par strauju, tomēr, kā man patīk baudīt. Aii, galīgi tas pavasaris iekāpis manā galvā un gribas tikai laiskoties. 

Tapēc iesākšu pavasari ar to, ka pārkārtošu istabu, lai tā savādāk, savādāk dzīve mājās man kļūst vienmuļa, lai gan šeit esmu tikai 2 reizes nedēļā. Mājās vakara pastaigas sanāk tikai ar Džeriju- nešpetnāko suni, kāds vien var būt. Varbūt, pa kādai ballītei šajā nedēļas nogalē, hmm?! Bet rīt uz koncertu- gribu redzēt, kā brālis dzied, ou jā. Pavisam šika sataisīšos, jo šad tad jau var atļauties. 

Un jā, šos vakarus pavadīšu neko nedarot un atpūšoties no visiem, jo lai gan ir pavasaris, dažreiz šķiet, ka viss ir kaut kā savādāk un nedaudz nomācošāk. Kaut kas iet uz galu, cits kaut kā sākums. Ai, es nezinu, dažreiz es vienkārši dusmojos uz sevi, ka nesaprotu ne to ko domāju pati, ne to, ko domā citi. Ai, ai, ai.. Bet Liene cer, ka nekas netuvojas beigām, jo tas ir tikai sākums. Un nu ko, drīz jau laimīgs un visādu citādu piedzīvojumu bagāts mēnesis būs pagājis, par ko es tiešām esmu priecīga! :) 

Esmu gatava pārmaiņām, tagad tikai uz priekšu! :)*^

Mazliet par skaistu, lai spētu noticēt.

Tu saderi ar mani, vai tad tu vēl neesi to aptvēris? Un visa pasaule ir tā vieta, kur mēs iederamies. Mēs esam dēkaiņi, pirāti, blokāžu pārvarētāji. Mēs varam doties pa visu pasauli, un, kamēr būsim kopā, tā piederēs mums./ Aleksandra Riplija "Skārleta''/

Just for freedom.

Look at you. You're young. You're scared. Why are you so scared? Stop being paralyzed. Stop swallowing your words. Stop caring about what other people think. Wear what you want. Listen to the music you want to listen to. Play loud as fuck and dance to it. Go out for a drive at midnight and forget you have work the next day. Stop waiting for friday. Live now. Do it now. Take risks. Tell secrets. This life is yours.

nekas.

..and I'm wondering if you're crazy just like me.

I lost my mind why can't you see.

When you can't bring feeling Like you always should You know everything is not always good.

Šodien es esmu kopā ar sevi un savām domām. Vienkārši sēžu uz domāju. Ne tikai mājās, bet arī pa ceļam. Piebrauc autobuss, es atvados. Iekāpju, un parādu biļeti, šoferis tik nosaka- tu sestā, es pamāju ar galvu. Ieņemu vietu, kaut kur pa vidu- ne sākumā, ne beigās. Autobuss nav pārpildīts- ne tuvu, tik vēl pāris cilvēki šajā pusdienslaikā dodas kaut kur. Es devos mājās. Buss iziet no AO un es ieslīgstu sevī. Ielieku austiņas un uzslēdzu savu mūziku un grimstu, dziļi jo dziļi sevī. Aizveru acis, jo vienmuļais skats pa logu mani nomāc. Sāku domāt par to, vai tiešām kaut kas ir manījies manī un tajā, ko es daru. Un secinu to, ka, laikam, jau gan, ka ir manījies. Esmu sākusi domāt pati par sevi vairāk kā par citiem, tāda daļa patstāvības manī atdzimusi no jauna... Domāju, domāju, bet vienmuļais skats pa logu paliek tas pats. Pieturā, pēc pieturas izkāpj cilvēki un autobuss tukšojas.  Padomāju to, ko viņi ir atraduši savu vietu uz kuru doties, bet es turpinu tikai braukt.. Skatos pulkstenī, pagājis tikai pusceļšs. Atliek atkal ieslīgt sevī. Izdomāju to, ka esmu kļuvusi spēcīgāka, tā tīri no cilvēciskā viedokļa- tāda vienaldzība, nu ne gluži, bet tāds pohujisms ir iestājies, pret visu slikto. Jo tikai padomājot, kas notiek, ir diezgan bēdīgi aptvert to, ka patiesībā ir sūdīgi. Nu tik tiešām sūdīgi. Daudz kas grimst, daudz kass. Bet es domāju, kā būs ar mani, vai arī es grimšu kopā ar visiem sūu* un atkal man sāpēs, vai tomēr ir iespēja, kā tikt ar to visu galā. .. Pa dzīvi es esmu cilvēks, kam patīk meklēt izeju situācijās, bet tagad jau tas nav atkarīgs no manis. 

Tā mans ceļš tuvojās galamērķim- mājām. Autobusā cilvēku pavisam maz, bet es viena no tiem. Izkāpju un mani sagaida tētis. Dodamies mājās. Un tagad esmu šeit un atkal domāju par to, kas notiek.Neaptverami. Sūdīgi. Dīvaini. Labi. Es nezinu, kas patiesībā notiek, un tas mani nomāc visvairāk- neziņa par notiekošo. Es negribu neko zaudēt, es gribu skaistu dzīvi, ar skaistiem cilvēkiem. Nē, tas nebija jāsaprot kā modes kults vai kas tāds, tas tā vispārīgi. Mierīgu dzīvi, jo dažreiz jāpiebremzē straujākajos līkumos, lai spētu izdzīvot. Dzīvot- nevis eksistēt! Un ja es kādreiz dusmojos tas ir tikai tādēļ, ka bail, bail pazaudēt. 

Un ilgāk par mirkli nekas nespēj būt,

Un vairāk par mirkli mums neiegūt. 

Es neticu mīlestībai, bet es ticu tam, ka pieķeros un bail pazaudēt.

P.S. Do 'u know that I love 'u? I probably already told you, but I'm going to keep saying it. There is no lies in these words, not one bit. Your smile keeps me alive. Is one more reason to keep fighting. I would give you my soul for comfort , even if it leave me dark and cold. When I hold you close, I can feel your heart beat fast , and I think to myself..

Pieķeru sevi domājot par lietām, kas deg, lietām, kas dziļumā ved. Es pieķeru sevi pie domas, ka bail pazaudēt. Atkal bailes par sevi, par kādu, par visu kopā. Dīvaini. Bet tik tiešām ir laiks, kad kādam ļoti pieķeries, un vairs nespēj iedomāties ikdienu bez kāda cilvēka. Katra diena vairs nav tik vienmuļa un tukša kā iepriekš. Varbūt nekas daudz tajā visā nav mainījies, bet tomēr, ir savādāk- labāk. 

Ir grūti aprakstīt to, kā es jūtos, jo liekas, ka tas viss var tik ātri izslīdēt no manas dzīves, kā smiltis caur pirkstiem, un kas izslīdējis to vairs nesavāks. Es negribu pazaudēt to, kam pieķeros. Iespējams kārtējā dzīves kļūda ir tā, ka es pārāk ātri pieķeros cilvēkiem un pēc tam ir tik grūti no kāda atteikties. Bet šoreiz nē, šoreiz es negribu atteikties no tā, kas patīk. Jā- es neticu tādai slimībai, kā mīlestība. tapēc neliekuļošu to sakot bez vajadzības. Es mainu dzīvi, lai beidzot es spētu domāt par sevi, ne tikai par citiem, jo dažreiz esmu cietusi dēļ tā, ka domāju pārāk daudz par citiem, pietrūkst atspēriena punkta, lai kļūtu pavisam laimīga es pati. 

Bet tagad ir savādāk, es esmu laimīga. Man patīk dzīve. Bet slaukot asaras no acīm es apzinos, ka man sāp, ja grib mani atstāt likteņa varā. Man nepatīk spēlēties ar likteni, jo viņš vienmēr iedala man kārtis ar kurām var gan uzvarēt gan zaudēt, bet es nepraša vienmēr zaudēju spēlē. Ne šoreiz, es, apsolu, ka ne šoreiz, jo es cīnīšos par to, lai es būtu laimīga. Un spētu darīt laimīgus arī citus. Es nezinu, ko es darītu, ja pazaudētu, nu jau tik svarīgu cilvēku no savas dzīves. Jo tagad cilvēks ir daļa no manis. 

Jo kad draugi ir pievīluši un viss iet galīgi greizi es varu piezvanīt un pateikt- man iet grūti, palīdzi man, un man pateiks- ja vajadzēs es būšu klāt. Vienkāršie apskāvieni garāmejot liek man smaidīt, smiekli liek man baudīt dzīvi. Un es esmu laimīga, pa ilgiem laikiem. Un es apsolu, ka kādreiz es pateikšu- līdz nāve mūs šķirs. Bet mēs esam stipri un mūs nešķirs nekas. Cīņa. 

http://www.youtube.com/watch?v=qbI5SWCLb-8&list=FL2Ru5LsZyyhGVnFqRLTb38g&index=2&feature=plpp_video

Apjukt prožektoru gaismā

Stereotipi, lai paliek tiem, kas tic..


Ir nieka 6dienas pusdienslaiks, jeb 13:13, esmu mājās, laimīga un jā, atpūšos. Man īstenībā ir pietrūcis atpūtas, tādas, ka nav nekas jādara, par neko jāuztraucas, un laiku var pavadīt vienkārši ar sevi. Beidzot viena, ne kopā istabā ar vēl 3 vai vairāk cilvēkiem, pilsētā, kur nav tik neskaitāmi daudz steidzīgu cilvēku, un ārā ir patiešām smeldzīgs laiks. Patīkama šī mana vienkāršā 6diena. 
Piecēlos ātrāk nekā bija plānots, bet vismaz paspēju savu kāju spert ārā no mājas, ne visu dienu bezjēgā pavadīt pie datora. Ārā patiešām ir skaists laiks, vismaz priekš manis. Mīlu to sauli, kas silda, un puskusušais sniegs arī man netraucē, jo kājās gumpīši. Nopirku sev divas jaunas kleitas, kas padarīja šo dienu vēl lieliskāku, jo nav jau tā, ka nepatīk pucēties.  Te pat virtuvē cepās meduskūka, jo gribējās savējos arī iepriecināt šajā, man patīkamajā dienā. 


Skolā man iet labi, ja tā var teikt, jo iet jau visādi. Kārtējās intrigas kaut kur vērpjās, bet tas nekas. Ar mani ir lieliskais 4trinieks. Patīk jau man tie draudziņi, ar viņiem diezgan lieliski pieduramies ikdienā. Lielie čupa čupsi ir vienkārši vienojoša lieta, un otreiz izmantojama.  Daudz smieklu, filmu un jāa, ļoti patīk. Un mani laimīgu dara arī viņš. 


Mācību gads strauji tuvojas beigām, kas mani iepriecina un satrauc- dažādi. Bet tas nozīmē to, ka man jācenšas vēl vairāk, un haļavas laišanu liks pie malas!


Bučas!