Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
ceturtdiena, 2012. gada 15. marts
Par mani.
Pēdējais šīvakara ieraksts būs par nelielu sakritību.
Kādā domubiedru grupā, tika uzdots jautājums: ''Vai esi apmierināts ar savu dzīvi?''
Es nekautrējos un atbildēju: ''Itkā jau ir viss, pagaidām varētu vēlēties, bet tomēr dažreiz ir tāda tukšuma sajūta, kā kaut kā trūktu. Tomēr kopumā esmu apmierināta, bet lai manītu kaut ko- nav spēka''
Bet man atbildēja ar tīri spēcīgu tekstu, kas šovakar liks man lauzīt galvu vēl ilgi. : '' Ziniet tās šokolādes figūras? Viņas iekšā ir tukšas.. Un ir arī tādi cilvēki. Tādi paši.No ārpuses izskatās ideāli. Bet ir tukši.''
Deeimm, pilnīgi likās, ka tas par mani, nu tām šokolādes figurām. No ārpuses izskatās labi, bet iekšpuse- iekšpuse ir tukša.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru