Valmiera-Smiltene

Sveiki draugi. Tad nu atkal neliels ieskats manā ikdienā.  Vienu dienu ļoti spontāna ideja- dodamies uz valmieru rīt! Labi, nav divreiz jāsaka, viss somās un dodamies izklaidēties. Uztaisījām ballīti, vairāk parunājāmies ar draugiem, padziedājām un tā to visu kopā līdz kādiem 5 no rīta, tad jau 7 cēlāmies un devāmies atpakaļ- uz Smilteni.
Smiltenē rīts kā rīts, karsts un diezgan mokošs. Aizgājām mājās un gatavojamies vakaram. Omes skapī iztaisīta revizija un piedūrīgākās drēbes uzvilktas mugurā. Jā, mēs uz ''Putu paradīzi'', jeb nu ballīti putās apmeklējām kā bapkas. Kapēc?- jo neviens to nekad nav uzdrošinājies, bet ir taču jābauda dzīve. Tā nu gari svārki, blūžu blūzes, lakati, un saulenes, kaut kas tamlīdzīgs sanāca. Ballīte atklājās, un mēs dodamies, visiem apkārtējiem- tāds wtf dude. Bet fotogrāfi jau mieloja savus objektīvus ar mums dažādās pozās. Tā un šitā- jā, jūs esat labākās. Omes aizgāja un sāka kalbasīt. Un kļuva par GO GO dejotājām, katra uz sava podesta, tas bija emociju pārplūdums. Visi kliedza, lēkāja, fanoja, filmēja, fotogrāfēja, mēs bijām vakara naglas. Tāaaaas emocijas no publikas, ka divas omes skrillex ritmos hujārī pa to podestu. Bija vienkārši neizsakāmi smieklīgi. Tagad gaidam bildes, lai redzētu kā tas viss izskatījies no malas! :)

Mēs bijām labākās! :) Un kā jau mēs savā starpā runājām, ja mēs sakam, ka izdarīsim, mēs izdarīsim :)

- un nē, tā nav bilde no ballītes. Tās ievietos, kad būs!

Parks

Brokastu vietā Parks.

Sapņi piepildās

Positivus festival'12

Čau! Esmu mājās no positivus, gāja tiešām pozitīvi. Nestāstīšu neko gari, jo man patīk, ja uzjautā personīgi kā gāja. Katrā ziņā kaut kas labs starp visiem maniem negatīvajiem rakstiem. Super!

^Bildē triānas parks. Un vispār es arī tur esmu, precīzāk manas rokas te labi var redzēt. Nuum pirmajā rindā 3 plaudējošās rokas.

Kad sapņi sabrūk!

Un vai jūs zināt to sajūtu, ka sagrūst sapņi?- es zinu!

Jā, manus sapņus apēda haizivs, nu labi nē. Šogad bija iespēja iekļūt latvijas jaunatnes pludmales volejbola čempionāta pirmajā trijniekā. Tas bija mēneša attālumā, tik tuvu, bet tomēr par tālu. Var jau būt skaudīgi cilvēki, var, bet nu kapēc jāizbojā citu cilvēku ieguldītais darbs. Es jūtos- sagrauta patiesībā. Kad man pateica, ka šogad vairs volejbolā nevaru piedalīties es biju ļoti nikna, nu ļoti, bet beigās neko citu nespēdama izplūdu asarās. Visi mani mierināja, ka tu zini, ka varējāt uzvarēt un to izdarīsiet atkal, tikai ne šogad.  Cik riebīgi! Tā nu mans volejbols ir beidzies, pat tā īsti nesācies, skumīgi!

Lasīju arī vecos bloga rakstus, pat nezināju smieties vai raudāt, bet kaut kas no tā visa arī pietrūkt. Tik labas atmiņas. Ne visas, bet tomēr. Ir pagājuši vismaz 4 mēneši no tiem rakstiem kurus lasīju, bet tik daudz kas ir manījies. Cilvēki nākuši un aizgājuši, lietas notikušas un gadalaiki mainījušies. Neslikti. Ir pierādījies kas ir draugi, kas nē. Kāds meksikāņu seriāls ir beidzies. 

Tagad ar nepacietību gaidu vēl 5 dienas, līdz manam karstākajam vasaras piedzīvojumam- positivus festam. Es vienkārši esmu sajūsmā par to!

Jo tu..

Trīs lietas mani moca no mazotnes: kas biju, kas būšu un esmu kas es?

/F.Bārda/

Dažreiz liekas tik muļķīgi iedomāties to, ka es esmu tik jauna, bet tomēr, uzskatu, ka man ir tik daudz problēmu. Bet ir jau arī. Es bieži sev uzdodu jautājumu:'' Ko dzīvē es nožēloju visvairāk?''. Un man ir kalni ar atbildēm uz šo jautājumu. Galvenokārt visas no tām ir saistītas ar cilvēkiem, kurus pazaudēju, darbi, kurus neizdarīju, bet es tikai knapi esmu iedzīvojusies savos 16.  Puse no tā, ko es esmu darījusi ir uzskatāma par muļķībām, kuru dēļ es pati galvenokārt uztraucos. Tas ir noticis tad, kad esmu izkāpusi no savu vērtību sistēmas un gluži vienkārši metusies kārtējā iespējā baudīt. Bet re cik daudz pa saviem 16 gadiem esmu nožēlojusi. Mmm.

Tā nu izdomāju šo jautājumu uzdot savai 73 gadus vecajai vecmammai. Klausies vecomamm:'' Ko tu dzīvē nožēlo visvairāk?'' Šāds jautājums no manas mutes izskanēja pirms minūtēm 5. Īstenībā man bija neērti to jautāt, jo domāju, varbūt viņa nevēlēsies par to runāt, bet es sagaidīju atbildi gandrīz tik pat ātri, cik ātri uzdevu šo jautājumu. Viņa teica: '' Es nezinu ko es nožēloju!'' Brīdi apdomājusies viņa atteica:'' Laikam jau to, ko savu lielāko daļu jaunības veltīju dejošanai, tas bija viss ko tik ļoti mīlēju un centos!''  Godīgi sakot es apmulsu, jo domāju, ka būs stāsts par kādu neizdevušos mīlestību, kādu nepateiktu vārdu, neizdarītu darbību, bet tā nebija. Redziet, tas pierāda to, ka labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto. Viņa nenožēlo palaistos puišus vai neapmeklētās balles, pat ne to, ka bija grūti kaut kur studēt vai citreiz pat nebija ko ēst. Viņa nožēlo to, ka savu jaunību veltīja tam, ko mīl- dejošanai. 

Tagad vērts padomāt, vai mēs,jaunieši, vecumā pat atcerēsimies kaislīgās naktis, zaudētos cilvēkus un neapmeklētās ballītes?!

 Laiks – lētākais, tomēr dārgākais, jo caur to mēs dabūjam visu./Rainis/

Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas.
/Rūdolfs Blaumanis/

mīpluss reizēm ir divi mīnusi

Šodiena itkā ar melnu svītru pārvilkta. Bet ir jau tāds teiciens, ka pēc labajām dienām vienmēr nāk kāda slikta. Nu labi, pati diena bija karsta, bet nu arī daudz emocijām pārpildīta. Bija taču brāļa izlaidums- mīļākā un vienīgā brāļa, kurš no augstākās skolas izlaidās.

Galva kā tuksnesis. Smilšu kalni, siena rimbuļi, kas tukšuma iespaidā aizripo gar kameru. Kāda vēja brāzma, kas smilšu sauju iepūš acīs, tā lai asaro. Pa kādai vētrai arī gadās, kad dažādas domas jaucas pa prātu. Dīvaina sajūta. Itkā vienalga, bet vairāk tomēr nē. Nedaudz bailes no bezcerības. Sajūtu slapju vaigu, bet tā taču tikai asara, kurai nevajadzēja nokrist, jo man taču esot vienalga. Ar lielām pūlēm es cenšos to sev iegalvot, bet nav vērts, sirds tā pat zina kas un kā. Kuram, kad un kapēc ievēlēta tieši tik liela daļa domās, kā ir. Ievelku elpu krūtīs un domāju, cik patīkami bija.
Pie rokas stāv neatvērts šokolādes iepakojums, liekas, ka mamma zinājusi, ka tieši tas man vajadzīgs, vismaz saldākai dzīvei. Manī kaut kas trūkst, pat ļoti. Tā sabiedrības daļa manī kādu laiku jau ir izkūpējusi, nu tā patīkamā daļa.
Tagad es dzirdu tikai cilvēku masas, kas lielveikalos skrien virsū un velta tev miljoniem acu skatienu, tas ir tik kaitinoši, kad ar niknāko izteiksmi paveros pretī, lai novērstos. Tas viss ir tik kaitinoši, tas pelēkais sabiedrības slānis, kas nomāc pat lielākos lietus mākoņus. Bet es starp tiem- vēl niecīgāka.
Prieks kaut kur pagaisis, bet asaras līdz ar to. Tagad ar vienaldzīgāko sejas izteiksmi skatos ekrānā un domāju. par ko- es nesaprotu, jūtos kā bulbazaurs. Niecība. Es nezinu, kā lai pasaka. Jūtos bezspēcīga.

Nu kā jau es te ntās reizes esmu malusi es nedaudz, nu labi diezgan esmu mainījusi savus uzskatus un pati sevi. Tad nu šim visam mēģināšu, jā, pagaidām tikai mēģināšu pielikt klāt vēl vienu lietu. Tātad neēdīšu gaļu. Daudzi jau protams jautā, vai es neesmu kaut kur saspiedusi galvu vai tamlīdzīgi, bet itkā neko tamlīdzīgu es neatceros, ja godīgi. Principā šī ideja jau mani moka kādus gadus stabili. To nezināja daudzi, bet katrā ziņā bez motivācijas neiztikt. Kapēc es tā gribu? Ne jau tapēc, lai palīdzētu dzīvniekiem, nē, jo tas nav reāli, es viena pati nevaru mainīt pasauli, jo cilvēks ir dzimis gaļēdājs, un kāpēc gan noliegt savu patieso būtību. Es vienkārši gribu palīdzēt sev, būs grūti, dārzeņīgi, sojīgi un tādā garā, bet nu mēģinās, kā nu sanāks.

Tapēc, lūdzu, neaicinat mani ciemos uz sašļikiem, hesīšiem un tā tālāk. Tagad tas neietilpst manās prioritātēs.

----------------------------------------------------------
Kāda iespēja, ka es novilktu, kaut nedēļu?- mmmmm :D

Me mainās.

Hei. Prāts galīgi dulls. Nu es nezinu, es esmu vienkārši tik pozitīvi noskaņota, ka vienkārši šodien galvu jaucu visiem. Pilnīgs ārprāts ar mani, mīlu smieties un daudz muldēt, vienkārši mmmm.

Šī nedēļa pagāja ātri, sacensības pēc sacensībām. Lietus, smiekli, krišana- viss kā pienākas. Viena 7 otra 5 vieta. Bet nu pilnīgi dažādas sacensības, tā ka jā, bet...

..bet šodiena bija mana burvīgākā. Nē, es nepārspīlēju, es vienkārši staroju. Pēc sacensībām atbraucu mājās, pa ceļam nokaitinot Anniju. Brālim uzmeikoju sarkanos dārza brīnumus ar putukrējumu. Un tad mani ceļi veda jau kur citur. Es nevaruu... Bija tik feini, ļoti, ļoti.  Aizgāju ciemiņos. Sen nebiju tur bijusi, bet, laikam, pat pietrūka tas. Laba aura, laba. Tā nu neko, skatījāmies kko pa televizoru, es jau kā šodienā pienākas kaut ko murgoju un vārījos nonstopā un atkal jau kaitināšanas nolūkā sāku kutināties, reāli fantastiski. Man ļoti patīk kā cilvēki smejās, jūs kādreiz ieklausaties. Nē, es nerunāju par zviegšanu par kādu konkrēti tizlu joku, bet tādu mīlīgu ķiķināšanu, nu tas ir tik bērnišķīgi jauki, man tas liekas burvīgi. Tā nu visādi, bet tas viss beidzās ideāli...


Nu ko, jau tuvojas 24:00 arī Lienčo laiks doties pie miega. Bet es jūtu, ka šonakt es nesapņošu, jo šis vakars bija labāks par sapņiem, un tā bija realitāte. Nepamodiniet mani no tās.!

Bučas!

Kā neviens.

Katra diena ir dota, lai atpūstos un sapņotu, lai smietos un brīnītos, lai mīlētu un izjustu mīlestību, lai runātu un klausītos, lai priecātos un justos laimīgs

Plenērs

Labrīt! Ir pagājusi tieši nedēļa, kopš es devos uz ainažiem plenērā [zīmēt un gleznot brīvā dabā]. Pirmajā dienā visiem bija tāda- kā es gribu mājās, negribu te tupēt un kaut ko skricelēt. Bet jūs domājat, ka beigās mūs varēja dabūt mājās?-nevarēja. Ieraugot dienas režīmu un darbu sarakstu sametās bail, bet bija jau arī iemesls. Mēs tač atbraucām arī izklaidēties, tā nu guļammaisos lēkājām pa skolas gaiteni, aukstumā 3 džempjos un guļammaisos gājām uz jūriņu svinēt Monija [Montas] dzimšanas dienu. Atradām nu nerēli labu hatu ar galdiem ugunskura vietu utētē. Pudeles galdā, tostu saukšana un skolotāja nāk, visiem panika un smieklu lēkmes- viss bija kārtībā, bet tas viss iemūžināts videō kas nu jau liekas tik smieklīgi. Gājieni uz hesīti, kad ir jau pusē 10, bet jānojiet vēl 2 km. Tallinas šoseja, un roku vicināšana, lai kraviki mums uzpīpina, porsce satikšana, kur izkāpj ķīnietis un prasa krieviski mums ceļu uz krievijas robežu, un es esmu gandrīz vienīgā, kas saprot ko viņš saka.  Negulētās naktis. Agdams. Dubļu cīņas. Joki par kaspi un mareku. Visādi bembisti, kas piesienās mums. Grantiņš, kas grib aiziet ar kkādu dzērāju, un bļāvieni, ka mēs viņa līķim pakaļ nejiesim un ka viņu ātrāk pakaļā paņems nekā viņš ballēsies. Iešana dušā ar Montu un dziedāšana :'' tu mani cel''. Princeses Āra negadījums tualetē. Edzīts iekāpj sapuvušā ronī. Dažādas dziesmas. Lēkāšana kāpās.Un galu galā skaisti darbi.
Jau pēdējās dienās kļuvām sentimentāli, kā ir gājis pa šiem 10 mēnešiem, bet to bija par maz. Mēs visi ļooti esam iedraudzējušies, kā ar iepriekšējo klasi noteikti nebija. Mēs esam kas vairāk par vienkāršiem klasesbiedriem, to saka pat skolotāji, ka tik saliedētu kursu viņi nav redzējuši, jau pirmajā gadā. Mēs apsveicam viens otru ar torti dzimšanas dienā, cīnamies viens par otra atzīmēm, kopā ballējamies, un strādājam. Mēs esam savādāki. Citi jau ir kas vairāk par kursabiedriem, un tas priecē, jo Princese Āris un Monijs ir vienkārši burvīgi.
Tā nu iebraucot atpakaļ Valmierā un piestājoties pie skolas mums bija kursa apskāviens- nu tā visi visi samīļojās, jo neredzēsimies veselus 2 mēnešus. Jā, tas priekš mums ir daudz. Bet ar to jau viss nebeidzas, jau tika sarunāts, ka brauksim ciemos, jo mums jāsatiekās.

Atbraucot mājās, lasīju twitterī twītus no savējiem:'' Uz klaviatūras jau pirmā asara, par savējiem..'' '' Es nevaru aizmigt, jo domāju par māksliniekiem, pārāk pietrūks man viņu..''

Vēl burvīgāku nedēļu ar savējiem es nevarēju iedomāties. Viņi man ir ļoti, ļoti mīļi. Un es viņiem arī. Tagad mūsu atrasto porsche spēļu mašīnīti nolikšu kaut kur redzamā vietā, līdz nākošajam plenēram.