Un vai jūs zināt to sajūtu, ka sagrūst sapņi?- es zinu!
Jā, manus sapņus apēda haizivs, nu labi nē. Šogad bija iespēja iekļūt latvijas jaunatnes pludmales volejbola čempionāta pirmajā trijniekā. Tas bija mēneša attālumā, tik tuvu, bet tomēr par tālu. Var jau būt skaudīgi cilvēki, var, bet nu kapēc jāizbojā citu cilvēku ieguldītais darbs. Es jūtos- sagrauta patiesībā. Kad man pateica, ka šogad vairs volejbolā nevaru piedalīties es biju ļoti nikna, nu ļoti, bet beigās neko citu nespēdama izplūdu asarās. Visi mani mierināja, ka tu zini, ka varējāt uzvarēt un to izdarīsiet atkal, tikai ne šogad. Cik riebīgi! Tā nu mans volejbols ir beidzies, pat tā īsti nesācies, skumīgi!
Lasīju arī vecos bloga rakstus, pat nezināju smieties vai raudāt, bet kaut kas no tā visa arī pietrūkt. Tik labas atmiņas. Ne visas, bet tomēr. Ir pagājuši vismaz 4 mēneši no tiem rakstiem kurus lasīju, bet tik daudz kas ir manījies. Cilvēki nākuši un aizgājuši, lietas notikušas un gadalaiki mainījušies. Neslikti. Ir pierādījies kas ir draugi, kas nē. Kāds meksikāņu seriāls ir beidzies.
Tagad ar nepacietību gaidu vēl 5 dienas, līdz manam karstākajam vasaras piedzīvojumam- positivus festam. Es vienkārši esmu sajūsmā par to!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru