Labrīt! Ir pagājusi tieši nedēļa, kopš es devos uz ainažiem plenērā [zīmēt un gleznot brīvā dabā]. Pirmajā dienā visiem bija tāda- kā es gribu mājās, negribu te tupēt un kaut ko skricelēt. Bet jūs domājat, ka beigās mūs varēja dabūt mājās?-nevarēja. Ieraugot dienas režīmu un darbu sarakstu sametās bail, bet bija jau arī iemesls. Mēs tač atbraucām arī izklaidēties, tā nu guļammaisos lēkājām pa skolas gaiteni, aukstumā 3 džempjos un guļammaisos gājām uz jūriņu svinēt Monija [Montas] dzimšanas dienu. Atradām nu nerēli labu hatu ar galdiem ugunskura vietu utētē. Pudeles galdā, tostu saukšana un skolotāja nāk, visiem panika un smieklu lēkmes- viss bija kārtībā, bet tas viss iemūžināts videō kas nu jau liekas tik smieklīgi. Gājieni uz hesīti, kad ir jau pusē 10, bet jānojiet vēl 2 km. Tallinas šoseja, un roku vicināšana, lai kraviki mums uzpīpina, porsce satikšana, kur izkāpj ķīnietis un prasa krieviski mums ceļu uz krievijas robežu, un es esmu gandrīz vienīgā, kas saprot ko viņš saka. Negulētās naktis. Agdams. Dubļu cīņas. Joki par kaspi un mareku. Visādi bembisti, kas piesienās mums. Grantiņš, kas grib aiziet ar kkādu dzērāju, un bļāvieni, ka mēs viņa līķim pakaļ nejiesim un ka viņu ātrāk pakaļā paņems nekā viņš ballēsies. Iešana dušā ar Montu un dziedāšana :'' tu mani cel''. Princeses Āra negadījums tualetē. Edzīts iekāpj sapuvušā ronī. Dažādas dziesmas. Lēkāšana kāpās.Un galu galā skaisti darbi.
Jau pēdējās dienās kļuvām sentimentāli, kā ir gājis pa šiem 10 mēnešiem, bet to bija par maz. Mēs visi ļooti esam iedraudzējušies, kā ar iepriekšējo klasi noteikti nebija. Mēs esam kas vairāk par vienkāršiem klasesbiedriem, to saka pat skolotāji, ka tik saliedētu kursu viņi nav redzējuši, jau pirmajā gadā. Mēs apsveicam viens otru ar torti dzimšanas dienā, cīnamies viens par otra atzīmēm, kopā ballējamies, un strādājam. Mēs esam savādāki. Citi jau ir kas vairāk par kursabiedriem, un tas priecē, jo Princese Āris un Monijs ir vienkārši burvīgi.
Tā nu iebraucot atpakaļ Valmierā un piestājoties pie skolas mums bija kursa apskāviens- nu tā visi visi samīļojās, jo neredzēsimies veselus 2 mēnešus. Jā, tas priekš mums ir daudz. Bet ar to jau viss nebeidzas, jau tika sarunāts, ka brauksim ciemos, jo mums jāsatiekās.
Atbraucot mājās, lasīju twitterī twītus no savējiem:'' Uz klaviatūras jau pirmā asara, par savējiem..'' '' Es nevaru aizmigt, jo domāju par māksliniekiem, pārāk pietrūks man viņu..''
Vēl burvīgāku nedēļu ar savējiem es nevarēju iedomāties. Viņi man ir ļoti, ļoti mīļi. Un es viņiem arī. Tagad mūsu atrasto porsche spēļu mašīnīti nolikšu kaut kur redzamā vietā, līdz nākošajam plenēram.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru