Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Hei. Prāts galīgi dulls. Nu es nezinu, es esmu vienkārši tik pozitīvi noskaņota, ka vienkārši šodien galvu jaucu visiem. Pilnīgs ārprāts ar mani, mīlu smieties un daudz muldēt, vienkārši mmmm.
Šī nedēļa pagāja ātri, sacensības pēc sacensībām. Lietus, smiekli, krišana- viss kā pienākas. Viena 7 otra 5 vieta. Bet nu pilnīgi dažādas sacensības, tā ka jā, bet...
..bet šodiena bija mana burvīgākā. Nē, es nepārspīlēju, es vienkārši staroju. Pēc sacensībām atbraucu mājās, pa ceļam nokaitinot Anniju. Brālim uzmeikoju sarkanos dārza brīnumus ar putukrējumu. Un tad mani ceļi veda jau kur citur. Es nevaruu... Bija tik feini, ļoti, ļoti. Aizgāju ciemiņos. Sen nebiju tur bijusi, bet, laikam, pat pietrūka tas. Laba aura, laba. Tā nu neko, skatījāmies kko pa televizoru, es jau kā šodienā pienākas kaut ko murgoju un vārījos nonstopā un atkal jau kaitināšanas nolūkā sāku kutināties, reāli fantastiski. Man ļoti patīk kā cilvēki smejās, jūs kādreiz ieklausaties. Nē, es nerunāju par zviegšanu par kādu konkrēti tizlu joku, bet tādu mīlīgu ķiķināšanu, nu tas ir tik bērnišķīgi jauki, man tas liekas burvīgi. Tā nu visādi, bet tas viss beidzās ideāli...
Nu ko, jau tuvojas 24:00 arī Lienčo laiks doties pie miega. Bet es jūtu, ka šonakt es nesapņošu, jo šis vakars bija labāks par sapņiem, un tā bija realitāte. Nepamodiniet mani no tās.!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru