Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Katra diena ir dota, lai atpūstos un sapņotu, lai smietos un brīnītos, lai mīlētu un izjustu mīlestību, lai runātu un klausītos, lai priecātos un justos laimīgs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru