Galva kā tuksnesis. Smilšu kalni, siena rimbuļi, kas tukšuma iespaidā aizripo gar kameru. Kāda vēja brāzma, kas smilšu sauju iepūš acīs, tā lai asaro. Pa kādai vētrai arī gadās, kad dažādas domas jaucas pa prātu. Dīvaina sajūta. Itkā vienalga, bet vairāk tomēr nē. Nedaudz bailes no bezcerības. Sajūtu slapju vaigu, bet tā taču tikai asara, kurai nevajadzēja nokrist, jo man taču esot vienalga. Ar lielām pūlēm es cenšos to sev iegalvot, bet nav vērts, sirds tā pat zina kas un kā. Kuram, kad un kapēc ievēlēta tieši tik liela daļa domās, kā ir. Ievelku elpu krūtīs un domāju, cik patīkami bija.
Pie rokas stāv neatvērts šokolādes iepakojums, liekas, ka mamma zinājusi, ka tieši tas man vajadzīgs, vismaz saldākai dzīvei. Manī kaut kas trūkst, pat ļoti. Tā sabiedrības daļa manī kādu laiku jau ir izkūpējusi, nu tā patīkamā daļa.
Tagad es dzirdu tikai cilvēku masas, kas lielveikalos skrien virsū un velta tev miljoniem acu skatienu, tas ir tik kaitinoši, kad ar niknāko izteiksmi paveros pretī, lai novērstos. Tas viss ir tik kaitinoši, tas pelēkais sabiedrības slānis, kas nomāc pat lielākos lietus mākoņus. Bet es starp tiem- vēl niecīgāka.
Prieks kaut kur pagaisis, bet asaras līdz ar to. Tagad ar vienaldzīgāko sejas izteiksmi skatos ekrānā un domāju. par ko- es nesaprotu, jūtos kā bulbazaurs. Niecība. Es nezinu, kā lai pasaka. Jūtos bezspēcīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru