Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
-Ayugjtffkrkfkgjtkfkfeid Neldi! -Ko? -Aemrmvjnvnfmfkjrkfk Neldi! -KOAA?? -AURJFURJDKEIFJDKKDKDDKFNJTN NELDI! /edzīts/ [ai, kā man patīk mani mazie rupuči, mani kursabiedri- ou jā!]
Tātad, atgriežos pie sava, tik mīļā vārda- brīvība. Un jā, dažreiz viņas pietrūkst. Jeb vienkārši gribētos nedaudz vairāk kā viņas ir pašlaik. Man ļoti nepatīk būt kādam piesaistītai, nu tā vienkārši- nepatīk, jo tad es vairs neesmu pati. Hmm, visnotaļ interesanti. Jā, dažreiz gribas vairāk brīvības, kad nav ne par ko jādomā un var ļauties fantāzijai, nu tā kā miegā, kad tu nedari itkā neko, bet tomēr, tik daudz ko paveic- pasapņo. Man ļoti patīk sapņot, bet vislabāk ir tad, kad īstenība ir labāka par sapņiem, un tomēr, labāk ir sapņot aizverot acis. Tapēc vienmēr sarkastiski nobubinu- kad sapņo aizver acis, jo man nepatīk liekuliba, un ap to saistītas lietas. Nožēlojami. Bet vispār dažreiz es nepatīku pati sev, jo atņemu sev brīvības sajūtu. Bet tas viss zūd tad, kad ''austiņās'' uzslēdzu mūziku, tā mani dara mierīgu, bet uzlādē ļoti ļoti. Vot- mūzika priekš manis ir brīvība, un vēl putni arī. Tie, tik tiešām manās acīs ir brīvi- jo viņiem pieder visas debesis, līdz horizontam, un to es tiešām ļoti vēlētos, lai man pieder... .. patīk jau, ka man pieder viss, bet pašai piederēt kādam- nu nēe. Savādi. Lai gan, es piederu tiem, kas mīl mani, es piederu ģimenei, un draugiem.- draugiem maz liet mazāk, bet tomēr.. Man gan pieder viss ko esmu darījusi, viss kas ir darījis mani stiprāku, viss, ko es tik ļoti mīlu, sākot ar mūziku agrā rīta stundā, un beidzot ar sviedru lāsēm, pēc kārtīgi padarīta darba, un asarām pēc sirds sašķīšanas, man pieder tik daudz, bet es gribu vairāk. Reiz arī muļķīgi sanāca, ka es runāju ar paziņu un man teica- tev jau ir viss. Un es paliku uz pauzes. Jo es tik tiešām sajutos dīvaini, manī bija kas tāds, nu es nemāku pateikt, katrā ziņā mulsinoši, kad man ir viss, bet kādam nav nekā. nepatīkami. Tomēr lai kā izskatītos man nav viss. Varbūt ārēji jā. Bet iekšēji pietrūkst mazliet brīvības garšas un spēka, lai kaut ko padarītu, nervu ar tā pamazāk, pēc dažādiem pārdzīvojumiem. Bet galvenais, ka es dzīvoju, mīlu un varu tikt mīlēta. Man tas ir ļoti svarīgi. Bet es tik tiešām vēlos būt brīvāka, kaut nedaudz... Jātiecas uz mērķi!
Čau! Aši kaut ko gribējās uzrakstīt. Tātad skolas nedēļa ir beigusies, un aerobika arī ir pagājusi. Tik lieliski bija. Mani bēči- gan jau manējie, gan nemanējie smuki smuki dancoja, un tas atmaksājās, puiši pirmie un meitenes 2trās. Es tiešām priecājos, viņi parādīja savu spēku- malači (flower)
Tā nu mani uzaicināja arī ballēties, bet ,laikam, nesanāks, jo rīt sacensības- deimm.! Gribēju jau ļoti ar savējiem!
Brāļa draugs arī paspēja par mani padziedāt, apdziedāt, un vēl sazin ko!
''Man jautāja, kas ir svarīgāks- mīlēt, vai būt mīlētam. Es atbildēju ar pretjautājumu- kas putnam ir svarīgāks- kreisas, vai labais spārns?''
Sveiki šodien. Jā, sasodīti sen, patiesībā man nav nācies šeit ko ierakstīt, bet tas tiešām ir laika trūkuma dēļ, jo vēlme visnotaļ ir bijusi. Bet tagad vismaz sanāks pakliedēties netālajās atmiņās. Šo to iespējams būšu palaidusi jau garām, bet to ko atceros, un kas tiešām patika, vai gluži pretēji, es pastāstīšu arī Tev.
Maznozīmīgi brīži manā dzīvē, un turpmākajā izaugsmē, pa šīm pāris dienām bija šādi:
1. Ai, ko tur daudz, stāstīšu tikai par vakardienu, kas bija sasodīti laba. Nu aizgāju uz hokeju, un tur bija lieliska spēle, daudz emocijas, un jā, bija superīgi. Skolā arī smieklīgi, pierādās, ka tomēr mans kurss ir ļoti lielisks, ļoti, ļoti, jo ar viņiem kopā mēs darām gan labas, gan nelabas lietas- bet tomēr darām! Kopā esam izdomājušie piedalīties gan zz čempī, gan skriesim maratonus, gan vasarā laiskosimies un pamatīgi strādāsim Ainažos. Tur būs mūsu plenērs, veselu nedēļu. Kur nu bez ballītēm, kuras taisīsim @KlubsGrantiņi, jā, svinēsim visiem svētkus, ar karaoki, spēlēm, dejošanu un smiekliem.
Bet šodien skolā kārtīgi nosmējos ar Agati par kādu.. Tik feini. Bet sports bija tik lielisks.Kopā ar puišiem un Kity spēlējām volīti- tas bija tik sasodīti labi, ai, kā man patīk mākslinieki!
Un tomēr, ķeršos klāt tam, ko es gribēju pastāstīt pa īstam!
Pārlapojot bildes ar aforismiem un domu graudiem, iekrita acīs un vēl kaut kur daži no tiem. Tagad tie rotā mana plānotāja lapas, tagad tās nav vienkārši melnbaltas- bet ar domām pārklātas. Un ikreiz, kad viss šķiet galīgi garām, es varu ieskatīties, un zināt, ka visam ir izeja.
Labprāt pastāstīšu kādu stāstu, daļa realitātes. Bet tajā izpaužas cilvēka idiotisms un romantika. /Stāsta varoņi dzīvi, un veseli, un gandrīz laimīgi dzīvo, un laikam jau labi dzīvo :)/
Pienāca kārtējā diena, kad bija jāierodas skolā. Tās bija teju pirmās dienas, kad pazinām viens otru, pieklājības pēc tik pateicām '' čau'' un ''attā'', bet reti kurš pārmija kādu vārdu.Bet tas neliedz viņam ieskatīties viņā. Sākumā likās šie cilvēki ir gluži pretēji, klusa meitene, bet sasodīti pārliecināts puisis, bet kaut kas viņam viņā piesaistīja. Bet neko par tālāku nākotni viņš nemēdza domāt.
Pienāca brīdis, kad skolas gads jau tuvojās otrā mēneša beigām. Un speciāli, vai nē, kāda klasesbiedrene piegāja pie puiša un pateica, ka meitene viņā ir samīlējusies līdz ausīm. Puisi tas protams satrieca- labā nozīmē. Drosmes pilns viņš sāka izrādīt savas jūtas Viņai. Nepagāja ilgs laiks, ka arī viņa atbildēja uz šiem mājieniem. Gluži klusi, un nevienam nezināmi viņi bija kopā. Tomēr nav tādas iespējas, ka neviens to neuzzinās, un,protams, tagad to zināja visi.
Toties tas jau bija mazākais tajā visā. Gan puisim, gan meitenei jau bija savas otras pusītes, bet- puisis viņas dēļ pameta savu tagadējo meiteni, arī meitene pameta savu tagadējo puisi. Tās gan bija tikai mirkļa iegribas, vājums, un nesaprašana.. Viņi domāja, ka tā būs labāk, bet kā būs..?
Meitenes- nu jau bijušais puisis nelikās mierā ar to, ka viņa mīļotā būs kopā ar kādu citu, un solīja puisim sadot. Puisis nenobijās. Bet beigu beigās jau nekas nenotika.
Gāja nedēļas, viss itkā bija labi, skūpsti, pieskārieni, smiekli, un laime valdīja viņu abu starpā. Viņi abi tiešām lidoja gaisā, kad bija viens otra tuvumā un nespēja viens otru kaut uz dienu palaist prom. Kopā pavadītās naktis un viss. Bet bija bet.
Ir skola, kurā tiešām ir grūti mācīties, tādēļ puisis teica meitenei, ka viņam ir grūti būt ar viņu kopā, ja mācās vienā klasē, bet viņš neteica,ka vēlas šķirties. Bet meitene- meitene viņam pateica- viss.
Abi to pārdzīvoja, ļoti. Līdz pienāca pasākums, kurā abi atkal satikaās īpašāk. Bet ar to arī viss beidzās, tas bija pēdējais skūpsts viņu starpā, tās bija beigas, viņu īpašajām attiecībām. Tomēr, palika neatklāti daži noslēpumi.- Kādēļ meitenei citā pilsētā vēl arvien bija puisis, kuru viņa mīlēja, bet tajā pašā laikā skūpstus dāvāja kādam citam. Kādēļ, meitene vēl arvien ilgojas atkal apskaut savu klases-puisi. Un kādēļ puisis tajā pašā ballītē jau centās valdzināt nākošo meiteni.
Vēl arvien es ikdienu redzu to, kā pārdzīvo šie cilvēki. Tomēr tā bija viņu izvēle, likteņa ironija vien beigās sanāca. Jauniešu vieglprātība, jeb mīlestība, kas ir tikai slimība valdīja šo jauniešu vidū.
Tagad viņi patiešām nav laimīgi, bet kopā viņi laimīgi bija tikai uz īsu brīdi. Tagad viņi mēģina atrast viens no otra, bet galvā viņiem šaudoties miljoniem domu..
Pēdējais ko lasīju par viņiem šodien bija teiksts no meitenes - '' Es zinu, ka tu atradīsi labu meiteni, kas tevi cienīs tādu, kāds tu esi, un neliks tev vilties. Jo es šādu cilvēku jau esmu atradusi, savu.. savu īsto..''
Puisis atbildēja- ''Jā, un paldies par neaizmirstamajiem mirkļiem ko man sniedzi, es ceru, ka tu tos atcerēsies ar prieku, bet tagad, tagad, katrs iesim savu ceļu. Skolā nejiešu ar līkumu, bet ar kvadrātu gan...''
Tā beidzās mans šīsdienas stāsts par to, kā liktenis mēdz izlikt kārtis mums, un beigu beigās tā sanāk tikai ironija.! :)
/Secinājums tāds, ka nekoļījat savus klasesbiedrus/
Dinamo- pret Krieviju!
Like a boss. Kā man gāja, un viss pārējais?
Tātad, ar Sigitu izdomājām, ka jābrauc ar SCV uz hoķi, ja jau ir tāds piedāvājums- domāts darīts! Tā nu pieteicāmies, sarunājām vēl cilvēkus sev līdzi un tā- forši. Līdz rīgai ceļš bija vienkārši ritīgi īss, un ātri pagājā, jo ar Sidžu kko jokus dzinām, tad aizbraucām līdz ''Lidō'' slidot. īstenībā jā- tur bija ritīgi, ritīgi feini. Forši izslidojāmies, tikai pierādījās tas, ka es visu gandrīz esmu aizmirsusi, nu labi, slidot jau māku un tas ir galvenais. Tur uztaisījām mīļbildes ar sigitu. :)
Pēc tam jau hoķis. Esam arēnā, liek rādīt apliecības, ka ta mums- mēs jau chill. Bet citiem, kam vairāk kā skolas gadi jau cauri, bij kā bija, es sabijos, bet nē, viss tika nokārtots! :D Lieliski! Tad nu ''ballīte'' var sākties. :D
Kamēr sameklējām savu vietu, pagāja jau savs laiks, bet tas tā, jo laimīgi nokļuvuši savā zonā, varējām sākt bļaustīties. Tikai pārējie gan likās tādi stīvi atbalstītāji, par Krievi, kas bija krietni mazāk par mums sacēla lielāku troksni?! :D Bet vismaz savu balsi es nežēloju noteikti! Bet tās emocijas, kad iegūst vārtus, bija neaprakstāmas, tas tiešām bija awsomīgi, ja godīgi. Un un un mani parādīja pa tv arī, ritīgi feini! :D (sun) Nu precīzāk visu mūsu baru :D
Atpakaļceļā forši parunājos ar visādiem cilvēkiem, sapratu cik daudzi ir muļķīgi un kaitinoši, cik citi ,turpretī, superīgi.
Tās bija neaprakstāmi labas emocijas kopumā, daudz smieklu un balss man šodien kā kkādam grinčam ;^. Bet šis tiešām bija labs brīvlaika noslēgums.
Tagad jāsāk mācīties angļu valoda, jo 1dien tač skola. Un vēl burtu mācībā kaut kas jāpadarās! Ahh atkal viss no gala!
Bučas 2012 gādā!
Bet nu jā. Kā es sagaidīju šito gadu? Hmm, - nekā prātīga tur nebija. Ar brāli un mūsu draugu aizgājām līdz salūtam, tas bija feini, tiešām, salūtu sagaidīt ar mīļiem cilvēkiem bija kūul. Pēc salūta ar brāli gājām mājās, pa ceļam atliek tikai bučot,apskaut visus un vēlēt laimīgu. Bet gandrīz puse no tiem vēlējumiem bija principa pēc- nu labi, tik traki varbūt nebija, bet tuvu tam.
Pēc tam gājām uz balli, kas manā gadījumā bija galīgi garām. Un tomēr, es priecājos, ka es tur biju, jo satiku sen neredzētus/nedzirdētus klasesbiedrus, kas tiešām bija forši, un tiem ga no sirds vēlēt laimīgu arī bija feini. Tā nu nakts otru daļu pavadīju tieši ar viņiem- nice :)
Unn visa beigās, man nav īpaši labs garastāvoklis tomēr, man ir forši draugi, kas mani pavadīja mājās. :)
''Es ceru, ka šis viss nepiederēs pie teiciena: kā gadu iesāksi tā pavadīsi, jo tad tas tiešām manā gadījumā būs pasaules gala gads. :D Lai gan pagājušā gadā, kopā ar suni sēdēju istabā un mierināju šo, jo viņam bail no salūta, bet gads bija varen izdevies.'' Lai ir kā ir, Jauns gads, jaunas iespējas!
Nu ko draugi- jā, tagad es jūs tā atļaujos saukt, jo lasot šos ierakstus jūs par mani zinat nedaudz vairāk, kā ikdienišķs Latvijas iedzīvotājs, lai cik banāli tas arī neskanētu. Un tomēr, no manas puses šis ieraksts būs pēdējais- šogad! Noslēgsim šo 2011. gadu uz,cerams, patīkamas nots! :) Bet tagad manu domu atspoguļojums- jā!
Pāršķirstot galeriju lapeles dr.lv albūmā spriežu, ka gājis diezgan krāsaini, visnotaļ. Jo ir gan pozitīvas bildes, gan arī ne tik, bet vairunā jau pozitīvas. Laikam tam tā jābūt, ka šajā gadā vairāk tika iegūts nekā zaudēts manās aprindās.
Droši vien ieguvu daudz atziņu par sevi, sapratu kāda patiesībā esmu, ne vienmēr tas bija labi, bet tomēr. Vairāk laika pavadīju ārā. Neskaitāmās vakara pastaigas ar Anniju, riteņa tripiņi gan ar Anniju, gan Sintiju. Nogurdinošie trenniņi volejbolā un uzvaras garša sacensībās, gan zaudējuma rūgtums. Vēlme uzvarēt un nepadoties. Spēja sastrādāties komandā. Jā, tas man deva daudz, spēcīgi nervi, jo sports māk spēlēt uz jūtām, un uzvar tas, kurš nepadodas šajā spēlītē. Ar Anniju bijām kādas 8 latvijā, ja nemaldos. Bet ar Sintiju valmiera beach spēlēs godpilnā 3 vieta. Pat medaļa lepni karājas pie istabas sienas un atgādina siltumu, un smiltis, kas simbolizē volīti.
Karstā vasara- vēl tevi mīlēt. Volīša braucieni ar dāmām bīčā, gan atpūtas braucieni ar brāli un mūsu draugiem. Picas pasūtīšana pa ceļam no jūras, daudz smieklu, ļoti daudz!
Ugunīgās ballītes, kurās ar mani vienmēr izklaidējās Annija. Ieputojām sevi putu ballītē, ar kuru saistās vēl smiekli, gan iekļūšana pūlī no apsargiem, gan ''lampiņas'' nu tās tumsā spīdošās un visi tie sūdiņi, kad iepazināmies ar pārdevēju un sākām bazarēt, un tā, gan...
Izdejojāmies muzikantu saieta ballēs, sapazināmies ar daudz interesantiem cilvēkiem. Arī mūsu saraksts, mazās derības, kas jāizdara katrai tika paveiktas. Tagad par to nāk pozitīvi smiekli, tad viss bija mazliet biklāk, bet smieklīgi visnotaļ arī.
Izlaidu sevi no skolas. Patīkamas atmiņas atkal. Man bija interesanti, jautri klasesbiedri, kas ik pa reizei pietrūkst ikdienas rutīnā. Viņi bija lieliski, un kopā darījām lielas lietas. Paši foršākie puiši mums bija, kas vienmēr gāza kalnus, parādīja visiem labākos priekšnesumus ar daudz humora, kopā mēs aerobikas skatuvi iekarojām, kopā bastojām matemātiku, kopā nerunājām visu mācību stundu, kopā- mēs kļuvām par gudrāko klasi skolā. Mēs tik tiešām bijām viens par visiem, un visi par vienu, jo viens otru aizstāvējām pat direktora priekšā, tie bija labākie bēči kādi jebkad bijuši man, es tik ļoti viņus mīlu. Ballītes kopā mums bija lieliskas, garās peldes gaujā, turēšanās roku rokā, kvadracikli, sniega kaujas ziemā, bildes, atzinības, sports, māksla. Centība. Mīlestība- spēks!
Ieguvu ļoti labus draugus no brāļa draugu pulka. Ugunīgi vakari mums bija, smiekli. Pat tagad jaunajā gadā mani aicina ciemos, kas var būt vēl patīkamāk, ka viņi neskaita gadus, bet cilvēku pašu.
Volejbola vakari ar viņiem, Jāņu svinības, balles, braucieni..
Iestājos jaunā skolā arī, kur pirmo pusgadu veiksmīgi noslēdzu. Man gāja grūti, bet turpmāk ies vēl grūtāk. Dēļ mākslas volejbols tika pabīdīts malā, kas man ir ļoti žēl, nu tā, ka bija tā jādara. Bet laikam kaut kur zemapziņā es esmu sev ielikusi pamatu tam, par ko man būs jākļūst. Dēļ sava veida pārcelšanās, pa nedēļu, tika pamestas gan mājas, gan draugi, gan viss pārējais, kas galvā radīja lielu jucekli, bet tas atmaksājās. Es ieguvu kursu, kurā visi, visi grib mācīties, kurā visi cenšas sasniegt maksimālo. Tā nav skola vārguļiem, tur vajag dzelzs nervus. Pāris asaras katram ir notrauktas dēļ slodzes un negulētajām naktīm, bet ja jūs zinātu kāds gandarījums ir tad, kad redzi ''i'' un sekmīgu atzīmi e-klasē- tas ir neizmērojams prieks. Kad tavs darbs tiek ievietots kaut kur plašākai apskatei, un tā. Tas ir gandarījums, un tad apjaut to, ka ir to vērts. Un tomēr, pat mani dažreiz māc šaubas, un domas jaucās- vai tas ir pareizi, ko daru, bet laikam jau ir, ja jau tā izlēmu. Un vismaz tagad es apjaušu kas patiešām ir draugi, un kas ''kūla tukšus salmus'', kad teica: ''kad būsi prom, es braukšu ciemos un tā tālāk''. Muļķības, bet tagad es esmu ieguvusi neizmērojamu pieredzi, no jauna iepazinusi sen nesatiktus cilvēkus un ieguvusi labu draugu!
Bet gada nogalē bijām arī stokholmā ar radiem, bija skaisti tiešām!
Es nespēju uzskaitīt visu, ko vēlos. Bet 2011 bijis labākais, un piedzīvojumiem pagātākais gads. Paldies tev!
Un jau pa visam drīz atkorķēsim šampanieti, šausim raķetes, un vēlēsim viens otram laimīgu Jauno- 2012 gadu.! Cerams, ka arī šī gada beigās es varēšu teikt- ka tas norāva jumtu. Es neapņemšos dzīvot savādāk, jo es dzīvošu- vienkārši, skaisti un skaļi♥ ! :) Laimīgi man un jums! Tiekamies ballē- ieskandinam to Jauno!
Mani Ziemīši ir jau labu laiku kā pagājuši, bet man tie tiešām bija varen mīļi- bez liekuļošanas. Smuki pasēdējām pie eglītes, parunājāmies. Un tad ome sāka stāstīt, par viņas mīļākajiem ziemassvētkiem kādus viņa atceras. tas bija pat to: '' Jūs ar brāli maziņi stāvējāt un dziedājāt pie eglītes ''zvaniņš sakan''. Tas bija tik ļoti skaisti, kā jūs, mazie, ar neviltotu dāsnumu to darījāt. Tu,māsa, dziesmu dziedāji ātrāk un tik ļoti cerēji, ka brālis dziedās to pašu, tas bija skaisti'', tā teica omīte. Un man, man asaras acīs, jo es neatceros tādu gadījumu, nu varbūt miglaini, bet fotogrāfijas gan par to stāsta.
Liels gandarījums bija arī par to, ka visiem patika dāvanas, ko bijaām sarūpējuši viens otram, cik jauki patiesībā. Un tomēr, pierādās tas, ka galvenais nav tajā, cik dāvanas ir dārgas, galvenais lai tas nāk no sirds, un kāds ir domājis par tevi, tieši mirklī!
Bet pēc dienas, jau devāmies ar brāli ziemassvētku koncertā, jeb izmantoju viņa dāvāto biļeti uz okartes skatuves koncertu. Man jau ļōoti tiešām patika! Tas koncerts bija labu labais- vismaz priekš manīm. It sevišķi, ja to var darīt ar kādu mīļu cilvēku kopā!
Prieciņš, ka kāds varbūt nāks ar mani uz NY balli, tiešām sen nav viena jaunkundze satikta, un dikti jau pietrūkst!
Un prieks, ka man ir Sigita, ka kopā varam smieties un raudāt, un jā, es tiešām priecājos, ka valmiera mūs saveda kopā! Labs draugs man ir, labs!
Un vēl ir prieks, par daudz ko! :))
Jaunā gadā, lai rodas jaunas domas, un jauni piedzīvojumi! :)
