.... lai tu beidzot mācētu redzēt neredzamo..
Mani Ziemīši ir jau labu laiku kā pagājuši, bet man tie tiešām bija varen mīļi- bez liekuļošanas. Smuki pasēdējām pie eglītes, parunājāmies. Un tad ome sāka stāstīt, par viņas mīļākajiem ziemassvētkiem kādus viņa atceras. tas bija pat to: '' Jūs ar brāli maziņi stāvējāt un dziedājāt pie eglītes ''zvaniņš sakan''. Tas bija tik ļoti skaisti, kā jūs, mazie, ar neviltotu dāsnumu to darījāt. Tu,māsa, dziesmu dziedāji ātrāk un tik ļoti cerēji, ka brālis dziedās to pašu, tas bija skaisti'', tā teica omīte. Un man, man asaras acīs, jo es neatceros tādu gadījumu, nu varbūt miglaini, bet fotogrāfijas gan par to stāsta.
Liels gandarījums bija arī par to, ka visiem patika dāvanas, ko bijaām sarūpējuši viens otram, cik jauki patiesībā. Un tomēr, pierādās tas, ka galvenais nav tajā, cik dāvanas ir dārgas, galvenais lai tas nāk no sirds, un kāds ir domājis par tevi, tieši mirklī!
Bet pēc dienas, jau devāmies ar brāli ziemassvētku koncertā, jeb izmantoju viņa dāvāto biļeti uz okartes skatuves koncertu. Man jau ļōoti tiešām patika! Tas koncerts bija labu labais- vismaz priekš manīm. It sevišķi, ja to var darīt ar kādu mīļu cilvēku kopā!
Prieciņš, ka kāds varbūt nāks ar mani uz NY balli, tiešām sen nav viena jaunkundze satikta, un dikti jau pietrūkst!
Un prieks, ka man ir Sigita, ka kopā varam smieties un raudāt, un jā, es tiešām priecājos, ka valmiera mūs saveda kopā! Labs draugs man ir, labs!
Un vēl ir prieks, par daudz ko! :))
Jaunā gadā, lai rodas jaunas domas, un jauni piedzīvojumi! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru