Savādāks pavēlnieks

Definīcja savādākai dzīvei slēpjās tavā attieksmē pret sevi.

Some kinf of patriotism

Es ienīstu to patriotismu, kas liek cilvēkiem aizmirst domāšanu, un pārtapt par pūli. [A.Enšteins]
Mēs,cilvēki, esam nepilnīgi, pret pilnību, ko radījis Dievs. [Arvo Perta]

PATRIOTISMS- DZĪVE, DZĪVESVEIDS, VAI IZLIKŠANĀS?



Tēvs stāstīja dēlam, ka viņa tēvs bijis patriots, viņa vectēvs, arī viņš pats ir patriots. Un dēlam tēvs arī novēlēja kļūt, par īstenu savas zemes patriotu.

Augot dēlam auga arī viņa domas, apziņa, un doma, ko tēvs ik pa laikam atgādināja :Esi patriots, nebēdā!
Mūsu zeme auga līdz ar dēlu. Cilvēki kļuva ar vien dīvaināki, savādāki un bezspēcīgāki, jo pasaule bija tik liela, mehāniska, ka cilvēce vairs nespēja tai pretoties.
Bads, streiks, krīze, bezspēks, nāve-viss? Tas viss nāca ar vien tuvāk, jo pasaule tika mehanizēta ar ntajiem datoru tīkliem un telefonu kvantumiem- paši cilvēku kļuva, kā roboti. Un naudas vairs nepietika- mums visiem.

Dēlam galvā bija tikai doma, jādzīvo- jo esmu patriots, savas zemes patriots.

Pienāca grūti laiki- citzeme pieteica karu. Nevienam nebija izvēles- gribi iet karā, vai negribi- tev tas ir jādara. Bet dēls atšķīrās no visiem karā gājējiem- jo viņš vēlējās izglābt savu tēvzemi- jo viņš taču ir patriots.

Notika karš- gāja grūti.

Dēls bija viens no tiem pārsimts laimīgajiem, kas cīnoties dēļ savas tēvzemes palika dzīvs. Un ziniet, viņš nosargāja savu tēvzemi.

Pagāja padsmit gadi, un mazā patriota zeme bija atpakaļ uz pareizās takas, lai gan krīzes pēdas bija manāmas.

Dēlam negāja pie sirs krīze, jo nevarēja nopelnīt tik cik vajadzēja, tādēļ viņš devās tur- tālumā, uz svešo zemi. Sapelnija naudu, bet neatgriezās.. Palika uz dzīvi tur- svešumā.

Tad padomāsim draugi: kāda iemesla dēļ puika riskēja ar savu dzīvību un gāja aizstāvēt savu tēvzemi, bet beigās to nodeva. Vai tas ir patriotisms?

Ja liksi, man skumt..

Ja liksi man skumt, apsoli reiz piedot.
Ja liksi man skumt, apsoli man debesis tikai sapņos.
Ja liksi man raudāt, apsoli, ka reiz asaras Tu noslaucīsi.
Ja liksi man padoties, apsoli man ka ienīsti mani.
Ja liksi man pārdzīvot to visu, apsoli man, ka gribi lai mirstu.
Ja liksi man raudāt- tad tikai dēļ prieka- apsoli, jo vairs nav jēgas tev ticēt.

Vecais vientulis

Koks tur ārā, aiz aimiglotā rāmja stāv drukns un spēcīgs. Lietus mazgāts, dubļu šķaidīt, bērnu izgrebts, akmeņu svaidīts, dzīves nobružāts.
Bet vai kāds viņam kaut reizi pa īstam ir uzticējies- tā no sirds? No sirds uz sirdi- no manas uz viņējo. Kas lai to zin. Bet viņš gan ir uzticējies daudziem- tev. Jo tu viņu stādīji un kopi, bet tad atstāji novārtā. Koks nepadevās bet zaļoja, lai priecētu kaut citas acis, ja ne tavējās, bet cik ilgi, viņš spēs būt vientuļš.
Citu pelts- arī tevis pelts, bet es? Es tikai...
Nosaukšu viņu par veco vientuli..

Bet kā ar mani- es arī kļūstu par vecu un nobružātu vientuli, jo laiks mani padarījis par tādu. Katrs peltias vārds kā stikls manā sirdī. Bet es neko- tikai turos, manas saknes iekaltas zemē, jo man nav pieņemts kādam sūdzēties. Bet bail- tas gan jā.

Bet neko es turpinu dzīvot- kurš satrūdēs ātrāk- vientulis, vai es ?

Šaizē- I'm soo, soo wrong.

Kapēc vienmēr notiek tā, lai sāp man. No tā, kas viss ir piedzīvots. Tā ir tikai atmiņas, bet man tas ir kas vairāk, jo es dzīvoju dēļ tām.
Cik tomēr sāpīgi ir atcerēties atmiņas kas jau reizi ir tevi sāpinājušas, cilvēki- ikdienā, kas tev noārdījuši pēdējo spēka apvalku, un citi liktu biedēkļi tieši tagad un tūlīt tev liek teikt- man apnicis dzīvot deļ sāpēm. Bet vai labāk palika nē.

Kapēc? Jo vārdos nav spēka- ne tavējos. Bet visi negatīvismi, kas vērsti man tie gan sāp, patr ļoti. Un cik reizes es esmu izdarījis tā lai sāp citam- daudz. Kapēc?- lai nesāpētu man. Es sevi tā gribēju pasargāt, bet nevarēju. Un nu sapratu to- pēc 5 gadiem.

Laikam man pāri ir nodarīts vēl vairāk, jo es zinu kā ir ka no tevis novēršas cilvēks kas bija īstais uz pasaules, kā dēļ tu ikrītu cēlies, kādēļ att=liki visas savas rūpes- bet zini, es izdarīju nepareizi, jo gadus es biju zem šī cilvēka, bet tagad. Tagad es esmu pati seva galva un pati daru kā māku. Kapēc?- jo vairs nebaidos tikt apspiesta.

Brīvs kā putns. Bet labāk jau no tā nepalika ;)
Nekas. Gan būs labi.

Tikai jāatrod sevī īstā vieta, lieta un jāturpina iesāktais. Ne viss ir beidzies, bet ne viss ir sācies. Nepalaidīsim garām to kas ir mums priekšā. Un pie vella sūdus ko esam darījuši. Gan būs labi- cerams!

Haleluja- lienes garīgais ir 69% :*

Zilā pirmdiena

Es mīlu dzīvi, vairāk nekā viņa mani. Es dzīvoju vienkārši, skaisti un skaļi.


Rīts- miglā tīts, ar norasojušu vaibstu es piecēlos starp zilajiem mākoņu kalniem. Saule bija tā, kas ienesa manās acīs zibsni, kas piecēlās no smaida. No tava- tava smaida.
Kājas tik dzīvas starp tuksneša nebeidzamajiem smilšu ērkuļiem, kas plūst starp mūsu pirkstu starpām. Tev blakus tik kamielis nošņāsas, bet es tikai smaidu.
Arī džins no vāzes jau izlīdis un gaida mūsu 3 vēlēšanās, bet nē es nepadodos un saku- 4 vēlēšanās, 4 ir mans mīļākais skaitlis.
Tad nu vēlējos to vēlēšos un starp tuksneša nebeidzamajiesm plašumu krāteriem parādījās dzidra upe, kuru nosaucu par Renē, jo tā aiznesa ne tikai manu acu skatienu, bet arī manu sirdi. Manu, ne tavu.
Tā aizpeldēja ar dzidrajiem ūdens burbuļiem, kas plūda starp taviem roku pirkstiem, kas iemērkti ūdenī.
Kā otro es vēlējos zelta krāsas flakonuņu, lai nopūstu visu nevērtīgo ar to, jo tas visu padarīs dārgāku un smalkāku, bet sevi gan es atstāšu ar gaišām matu čirkām, vieglu sārtumu bālajos vaigos un smaidu. Jo mans smaids nav izsakāms ne zeltā, ne sudrabā. Par naudu manu smaidu nenopirksi.
Un es turpināju smaidīt.
Es izlēmu, ka vairāk neko nevēlēšos, un pataupīšu vēlēšanās kam citam.

Es sapratu to, ka man nevajag svešu cilvēku vēlēšanās, jo man ir viss- smaids, laime, ģimene. Un tas viss mani padara bagātu, no zelta izlietu statuju, bet šajā statujā plūst ģimenes dota sirds.

Kāda gan šim visas sakars ar zilo pirmdienu? Nekāds, bet tādēļ jau ir jāsapņo.

Diena pēc rīdienas

Hellow.

Jā, nu jau 2 dienas no brīvlaika ir aizgājušas tālu, tālu. Bet pa šodienu arī daudzkas ir sadarīts. Galvenokārt:

1) Mainīta frizūra- jā, jā, jā Lienei ir īsi mati, tiešām īsi [prikš manis], kā arī spilgti violeta šķipsna, bet deimm it's good!
Nedaudz crazy priekš manis ir, bet pieradīšu.

2)Dienasgrāmata ir manījusi izskatu, jo vakar tā tikai aplīmēta ar bildītēm un visādiem tektiņiem- man patīk.

3) Tagad atliek tikai labi pavadīt atlikušo dienu, un tad tik pilnās burās pretīm rīdienai (sun)

P.S. Ja aizdošos līdz galvaspilsētais tad jau noteikti uzrkstīšu daudz lietas arī šeit.

ČŪZZ!