Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
otrdiena, 2010. gada 26. oktobris
Diena pēc rīdienas
Hellow.
Jā, nu jau 2 dienas no brīvlaika ir aizgājušas tālu, tālu. Bet pa šodienu arī daudzkas ir sadarīts. Galvenokārt:
1) Mainīta frizūra- jā, jā, jā Lienei ir īsi mati, tiešām īsi [prikš manis], kā arī spilgti violeta šķipsna, bet deimm it's good!
Nedaudz crazy priekš manis ir, bet pieradīšu.
2)Dienasgrāmata ir manījusi izskatu, jo vakar tā tikai aplīmēta ar bildītēm un visādiem tektiņiem- man patīk.
3) Tagad atliek tikai labi pavadīt atlikušo dienu, un tad tik pilnās burās pretīm rīdienai (sun)
P.S. Ja aizdošos līdz galvaspilsētais tad jau noteikti uzrkstīšu daudz lietas arī šeit.
ČŪZZ!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru