Ar nosnigušu skatu uz dzīvi.

Ar nosnigušu skatu uz dzīvi es sēžu beidzot savās mājās. Jā, divas nedēļas nebiju bijusi šeit, un tomēr, lai ko es teiktu, man pietrūka māju. Tā miera, un mīlestības, tās sajūtas, ka esi gaidīts šeit. Pat ienākot un apsēžoties suns pielīda tuvu, pavisam tuvu klāt un vienkārši mēs baudījām viens otra sabiedrību.
Bet ārā turpina snigt. Nejauši uzieta viena dziesma, kas skan jau pārdesmito reizi, bet man neapnīk.. Ārā nu jau sasnigusi paliela sniega kārta, bet es sēžu siltumā un domāju par visu.

Šķiet, ka viss ir sagājis rozīņu biezputrā. Es sāku apjukt savos dzīves piespēlētajos līkločos, bet es jau to novērtēju. Laikam, tāds sava veida pārbaudījums ir atnācis man kārtējo reizi. Daudzi jau saka, ka negribētu būt manā vietā,..
Pakrūtē viss ņirb un domas pa galvu vēl jo ātrāk. Ir tāds teiciens: ir cilvēki kas šķirsies daudz, bet vienmēr satiksies atkal. Mani arī piemeklējis kaut kas tamlīdzīgs, bet par to, varbūt, vērts tikai klusēt.

http://www.youtube.com/watch?v=vJD2ECOmk8I&feature=related

welcome to the hell

Saules stari ielaužas viegli pelēkajās viesnīcas sienās. Iezogas man acīs un liek nojaust, ka arī šī diena būs viena no saulainajām, tieši tāda ar kādu jābauda rudens, viegli saltā, garša. Kad lapu virpulis iegriežas aiz kādas ātri braucošas mašīnas tu saproti, jāa, ir iestājies tas rudens valgums. Ne tikai dabā ir tas rudens arī sirdī nu jau viss ir sacelts kājām gaisā!

Droši vien piefiksēji iepriekšējo ierakstu, kas tika rakstīts ar tādu naivu vieglumu, bet trīcošu sirdi. Nu kā jau teicu, izgāju ārā ar savu, kādreiz, mīļo un vienīgo. Pagājuši mēneši, mainījušies gadalaiki, mainījušies paši. No neaizmirstamiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem palikusi diezgan cieša saikne. Ar mēnešu garu intervālu beidzot tā kārtīgi sasveicinājāmies un viss turpinājās..

.. sazvanāmies, satiekamies, priekšā vēl 6 nepazīstami cilvēki. Mani lepni iepazīstina nosaucot vārdā. Pēkšņi visi izklīst un pēkšņi atkal satiekas lielveikala kasē, kur viegli tiek pirkta stiprā dzira. Pēc mirkļa jau sēžam netālu no gaujas, rudens dzeltenums un savairojušies cilvēki, jau 11. Es vienīgā meitene. Vakars jau kļūst dzestrs, bet es jau neuzvilku kādu siltāku džemperi.. Viņš pan piedāvā savējo, bet es tikai atsaku- ir labi. Lepni tiek stāstīts, cik laba es biju, ka esmu vismīļākā. Atkal pūlis paklīst un paliekam 3jatā. Pudele jau tukša, bet stāsts turpinās, viņš gribot mani atpakaļ, es viņam nozīmēju daudz. Es nekad neliedzu viņam iet ballēties, un darīju to pati, mēs atpūtāmies gan kopā, gan atsevišķi, viss esot bijis lieliski.. Es mulstu no tā visa.  Pēkšņi iezvanās telefons, tur viņa iespējamā bērna māte. Viņš nospiež, jo nav laika, lai runātu ar to raganu.. Stāsti turpinās un.. .. un viņš liecās lai noskūpstītu. Es tikai atsaku- tev ir tava bērna māte.. Tā jau tas viss nebeidzās, un es apmulsusi sēžu vēl šodien..

Galvassāpju cienīgs teksts.

Jūs droši vien domāsiet, ka šis viss atkal ir par skolu, bet nē. Atkal vecās mīlestības, nu labi, cik nu mīlestības, bet patikšanas. Cik patiesībā truli tas skan, bet tomēr, kājas saļodzās vēl ar vien.

Vakars kā vakars. Daudz darbu, maz laika, bet no noguruma ne vēsts. Kā saka, ierasts vakars kojās. Parunājos skype ar draugiem un domāju pieķerties mācībām, jo nākošnedēļ taču skates un darbu ir daudz. Pēkšņi uzraksta kāds, uz kuru pat paskatoties saļodzās kājas, sirds sāk sisties ātrāk, bet jau pēc puss gada netieku skaidrībā vai tas ir pozitīvi vai vairāk negatīvi. Es apmulstu, bet atbildu. Izrādās viņš ir dj un liek klausīties mūziku. Tā nu šī vienkāršā skype sarakste ieilga uz aptuveni  5 stundām. Sākumā jau nekas. Līdz beigās raksti, par to, cik ļoti es viņam pietrūkstu, ka biju labākais, kas ar viņu noticis, tagadējā draudzene esot ragana, bet pamest viņš viņu nevar, jo ir bērns. Nekādu strīdu, nežēlīgas ballītes un neaizmirstami piedzīvojumi, tāda sava veida dzīves baudīšana. (ar apmulsumu lasu turpinājumu). Viņš gribot mani atpakaļ..
Tik daudz patīkamu vārdu, tāda burvība. Bet cik sekli tas viss ir. Vienreiz jau izdarīju to izvēli un nebija pareiza, ne arī nepareiza. bet nē. Kas bijis bijis un tā vairs nav. Lai gan piekritu šodien iziet ārā. Pareiza vai nepareiza izvēle tā bija, to spriedīšu pēc kādām pāris stundām...  Sajūtu kņudinošu sajūtu pakrūtē, nedaudz bail. Bet kā saka, uz viena un tā paša grābekļa jau divreiz nekāpsi.

Brīnumu putekļi

Jūs pat nespējat iedomāties, kā es esmu sailgojusies pēc lielas tējas krūzes un kādas mīļas un tajā pašā laikā smieklīgas filmas. Mana dzīve tikai griežas un es sprāgstu no tā visa. Katru dienu pavadu ar dusmu dzinuli sevī un uz kādu to izgāžu, par niekiem. Es sāku ienīst šī gada skolas dzīvi. Ne jau mākslas dēļ, bet tās dzīvošanas. Te visi ir tik uzspīlēti un nepatstāvīgi kā tādi surikati. Nu man tiešām tas ļoti kaitina patiesībā. Ar katru dienu es gribu savu kāju spert kādā dzīvoklī, kurā vakaros es varētu ieritināties mīkstā segā pilnīgā mierā un klusumā. Ar mācībām pie rokas. Bet nē, te apkārt kverkšč skuķi, zviedz no rīta līdz vakaram un savu bionikas konspektu es nespēju uzrakstīt. Kā man riebjas tas viss. Lūdzu palīdziet man izbēgt no tā vājprāta.
Galva kūp, darbu ir tik daudz, ka nezinu kā lai visu pabeidz, bet nu es cīnīšos.

Jāa, visu šo ierakstu sāku ar diezgan izmisīgu skatu uz dzīvi. Bet, tomēr, arī man ir kas patīkams dzīvē. Kas tāds, kas piedod dzīvei asāku garšu. Kas tāds ar ko es nespēju strīdēties, jo vienmēr, kad es to vēlos man atbild: ak, tad, pastrīdēties sagribēji, ja? Un es apraujos. Kaut kāda laime patiesībā.

Wake me up

Monsters inside of me.

Viens mēnesis skolā aizvadīts un atliek tikai šad tad atcerēties, ka tas pagāja traki. Tiešām traki. Negulētas naktis,jauni cilvēki, balles, un daudz mācību. Iepazītas vēl neiepazītās cilvēku personības un pierasts pie savējām. Viss itkā kārtībā, nu vismaz nesūdzos ne par ko daudz.
     Šodien atkal bija vēlme blondus matus, nu aizgāju pēc krāsas un nokrāsoju, bet kā zinādama ka nekas nenotiks arī nebēdājos, jo no sarkanajiem man tik ātri vaļā netikt. Nu nekas, dzīvosim ar sarkanajiem. Viss taču ir lieliski.
     Pamazām tiek pierasts pie visa, un aizmirsts sen iemīlētais. Atkal acīs asaras, bet zinu tač, ka arī es tagad esmu diezgan laimīga, tomēr grauž jau tā pat. īsziņas signāls  nu jau ir ierastais iemigšanas tonis un dienas režīma sastāvdaļa, tikai vēl nemaz neliekas, ka tas ir īstais, ilgi gaidītais.
     Arī rudens ir klāt, šogad tāds dzeltens pagadījies. Un es apjūku visā savā tekstā. Es gribu lielu tējas krūzi, jo ir mazs dzīves apnicīgums uznācis. Tikai nezinu, kā lai to maina. Itkā viss šķiet tik balts, bet tajā pašā laikā melns. .. un noskaņ sms signāls.

holding up

Jo vairāk mēs atrodam, jo vairāk mēs pazaudējam. Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mums sāp. Jo vairāk mēs uzticamies, jo vairāk tiekam pievilti.

Beidzot man ir laiks lai izrakstītos no sirds. Jo ir pagājušas pirmās divas nedēļas no otrā kursa sfēras.  Skolā šis tas ir mainījies, precīzāk cilvēki. Visi palikuši daudz drošāki,  tādi riebīgāki.  Ballītes tiek iegrieztas katru nedēļu, tā pa skaļo. Patīkami, tikai nu jau vairs tām neatliks tāds laiks, kā šīs nedēļas. 

Darbu mape glabā vēl nesāktus darbus, kuri ir jāsāk, lai cik slinka es arī nebūtu. Pavisam drīz, drīz. 

Visumā tā savādi. Itkā prieks par visu, bet itkā nē. Es nezinu. Trūkst dažu emociju, un esmu iegrimusi vienaldzības upē. Neko negribas, kā tikai padarīt visu, kas jādara. Pat nav sanācis laika pucēties, kā tas man bija pierasts. Gribas ātrāk ietīties segā un gaidīt nākošo dienu. Pat cilvēki man sāk apnikt. Nesaprotu kas man uznācis. Laikam kāda rudens nepatika. 

Ar reklāmistiem gan man iet jautri. Trako kā paviāni, kamēr es guļu.  Jāa, katra diena vismaz jautra man ir. 

Ai, ko nu es te cenšos rakstīt, nav man vairs rakstāmā garastāvokļa arī. ķeršos klāt darbiem.  Ar zīmuli pa lapu dragāa.

Look around

Te pat starp debesīm un zemi dzīvojos. Citreiz labākas dienas, citreiz ne tik. Mans izskats mainās ar katru brīdi, laikam neesmu atradusi to ar ko esmu pašapmierināta, jeb varbūt, arī esmu tuvu tā atrašanai. Pat šodien matu krāsa jau no spilgti sarkanas/oranžas kļuva karogsarkana- nu tāda tumša. Nepierasts skaistums. Es laikam esmu nepieradināma, un mainos ar katru brīdi, uz labo vai slikto pusi es nezinu. Daudzi uzskata mani par azbesta veceni, citi par mīļuma iemiesojumu, tā jau priecē, ka katram ir savs viedoklis.
          Tūlīt jau skola. Mana māksla. Es jūtu jau grūtības, tās var aizsniegt ar mēli. Bet vēl 2 dienas, kuras es baudīšu viscaur,
          Rīts sāksies autobusā ar gulben's draudzeni, ceļos uz mīļpilsētu.  Tad nu tur paredzēta sava veida reklāma/izpriecas/vajadzība bet nu fotosesija ar quattro. Skolas vajadzības tā kā.  Vēlāk jau uz citu māju, pie citiem cilvēkiem, tad jau lielā balle uguņošanā, cerams ka mana spogulene spēc iemūžināt arī tādus brīnumus, katrā ziņā, gribas tādu varenu balli pēdējās dienās, kā nekā.