Pasaulē atgriežas krāsas. Trotuāriem sajūta, kā izgrieztai grīdas lupatai, jo plicis tikai slapjuma glāsts. Viss sāk kust, un atkūst arī kas cits.
Bauda dzīvot ir savāda lieta, tā liek darīt savādas lietas un savādi uzvesties. Ar vienu kāju par ''jā'' ar otru, par ''nē'', bet beigās, baudas nekādas, jo šī neizlēmība ir kā apsēstība. Prāts apsēsts ar nemitīgām vēlmēm, bet sirds liek atslābt un neiekarst, tāda tā dzīve bez robežām. Prāts atkūst, bet sirds paliek sasalusi, un nedomā atkust uz vienu uzsaucienu.

....................
Vēlos baudīt sajūtu, kad asaras rit pār vaigiem, tādēļ jānoskatās kāda filma, kas liks padomāt, apdomāt, sadomāt..

Par putniem un burvju adatām2

..piepildīju savu 2 gadus briestošo sapni, tieši '13 gada 12 februārī. Kā tas viss sākās?
Mana 17. dzimšanas diena, ballīte. Tomēr kursabiedri, jeb precīzāk mīļākie no maniem biedriem uzdāvināja man sen kārotu dāvanu, jeb tetovējumu.
Es zināju, ko, kur un kapēc gribu. Tā nebija spontāna ideja, nepavisam ne, tā bija zīme, pēc kuras es ilgojos, tā zīme, kas dod man spēku ikdienā, un liek man atcerēties kas man ir svarīgs. Man tas nozīmē tik ļoti daudz. Gan tas, kam es ticu, uz ko es tiecos, un tas, kas ir iemācījis būt tādai, kāda es esmu..
Bet vakar, līdz pašam brīdim kad jāguļās zem adatas es jutos mierīga, pavisam. Viss lēni un pārliecinoši tika saskaņots ar meistaru. Laiks gulties un tapt par jaunu cilvēku, īstenot savu kvēlāko sapni.
Tagad gan sirds sitās strauji, bet man tikai pajautāja:'' esi gatava?'' es atbildēju-'' protams''! Kursabiedri, kas bija man līdz skatījās ar izbrīnu un gaidīju, kā es reaģēšu uz pirmo adatas glāstu. Bet viss notika pavisam vienkārši, es gulēju, iegrimu savā mīļākajā mūzikā, kas negaidītā kārtā skanēja arī salonā, un nu jau es biju mierīga.
Ieslīgusi sevī, ar adatas glāstiem uz lāpstiņas. Tās sajūtas bija neaprakstāmi fantastiskas, nu nopietni. Tās nebija sāpes, varbūt bija, bet kaut kas man lika būt mierīgai, un izjust to procesu ar smaidu sejā, jāa, man tas tik tiešām patika.
Viss beidzās kādā puss stundā, bet tas bija mirklis, patīkams.
Es izdarīju to, ko jau tik ilgi vēlējos. Tagad esmu pārliecināta, ka mana izvēle bija pareiza, jo zīmējums tiešām ataino mani un manus mērķus. Tas mani dara stipru, un es esmu laimīga.

Vilšanās garša, bet bailes nemēģināt.

Esmu sapratusi vienu lietu : Kad esi laimīgs , to nevienam nevar stāstīt .

Viss atkal ir palicis dīvains, arī es. Prāta sajukums, un lēnām kļūstu tāda, kādai nevajadzētu būt, ak šī vienaldzība un izklaide vienlaikus. Galva jūk prātā no sajūtām, bet tai pašā laikā vienaldzība un vēlme pēc vieglas izklaides un dažām sajūtām.
Vēlme pieradināt nepieradināmo. Tā varētu nosaukt misēkli, kas pašlaik ir radies manā galvā, tomēr pie tā, protams, esmu vainīga es pati. Man negribas to, lai gan gribas, es zinu ko negribu, bet nezinu ko gribu, un tas ir tik sasodīti nepareizi.

Es gribēju tikai vienkārši pasmieties, bet atkal tas apsēdis manu galvu un es nevaru no tā atbrīvoties. Un zinu, ka galu galā sāpēs jau man. Es pati esmu tik paredzama, bet nevaru apstāties. Man vajag pamēģināt to sajūtu, atkal, kaut nedaudz. Gribu pārmācīt nepārmācāmos, gribu pieradināt nepieradināmos, bet es pati?
Ak, šis mūžīgais jautājums, kas esmu es pati, pie kā es piederu, un vai esmu labāka par to, kuru kādreiz mēdzu aprunāt. Vilšanās sevī. Pietam smaga. Es kļūstu tāda kā cilvēki, kurus kādreiz esmu nievājusi. Ievirpuļoju vieglās izklaidēs, nemaz neapzinoties, ka beigās sāpēs, ak jāa. Tas teiciens: Mīlestība ir spēle, kurā zaudē tas, kurš to visu sāk uztvert nopietni.

Pašlaik šķiet, ka to sāku nopietni uztvert es. Mans jaunības maksimālisms un reizē bailes no tā visa. Man žēl sevis, ka es sev to nodaru. Bet vai apstāties es nezinu? Ja nu tomēr. Neizprotamais cilvēks, neizprotamā es pati. Bet ja nepazīstu, vai varu spriest, ko saka draugi.

Mans sapņu tulks ir izslēgts, viss ir aizburts, es nododos vienkāršībai un nekam. Es jūtu sāpes, un vilšanos, bet es neapstājos, jo liene ir cerība. Cerība uz mūžu, pat sev, ar sevi un par sevi.

#linkinpark

Cilvēki ir pārāk neizprotamas būtnes, lai mēģinātu iedziļināties viņu vienkāršākajos vārdos vai sarežģītākajos lēmumos. Nav vērts, tik vienkārši. Nav ko sevi apgrūtināt un pārāk daudz uztraukties. vienmēr kāds kādu nodos, kāds kādam būs svarīgs, bet beigas pienāk visam..un vienmēr.

Pašlaik slīgstu savas mīļās ''linkin park'' dziesmas apskāvienos un vēlos izvēdināt galvu. Ak, šī nakts burvība. Bet man jāsēž kojās ar īgņu pilniem cilvēkiem.

Par putniem un burvju adatām.

Gremdējos salīdzinoši vecās dziesmās, ar tikko iznākušas filmas noskatīšanos galvā. Kopumā gribēju pateikt tikai to, ja ir kaut kas, ko tik ļoti vēlies, agrāk vai vēlāk tas piepildās. Vienu lietu gribēju īstenot jau gadus 2 noteikti un galvā rosījās doma, kad, kur un kāpēc?! Viss bija izplānots jau sen, sen, un tad pienāca 17 dzimšanas diena, un rokās, burtiski iekrita šī iespēja. Pēc tā notikšanas visas domas tā kā sagriezās, un likās, ka gribu savādāk, novilcinājusi 2 mēnešus sapratu, ka nē!- ir jādara tas un tā, kā es to tik ļoti vēlējos jau tad- senāk.
Sapratu, ka gribu to izdarīt 16. februārī, jo man tas bija īpašs datums, bet tā ir 6diena, bet arī šī datuma, laika vēsts ir iekļauta manā vēlmē. Lai nu kā 12 februāris. Līdz tam vēl 2 nedēļas lai visu ''saliktu pa plauktiņiem'' un sagatavotos morāli. Jā, man tas ir nozīmīgi, un diezgan svarīgi. Jo lai cik primitīvi tas neliktos tur ir stāsts, atmiņas un arī ticība sev. Mana vārda nozīme arī, cerība, jā cerība un to, ka es esmu, lai kaut ko paveiktu. Es ticu tam.
Neplānoti, bet pārlasot šīs rindas sapratu, ka viss saistās ar divi- 2gadi, 2 mēneši, 12 februāris, 2 nedēļas. Nu ko, gaidu ar satraukumu, piedzīvojuma atstāsts, būs pēc šīm nedēļām. (:

Cool kids never die

Ir tādas sajūtas, ka it kā viss kārtībā, un tu vari uzelpot miera elpu, bet dažreiz šķiet, ka tomēr tā nav. Viss mainās vienā acu skatienā, vienā vārdā un sajūtā...Beigās tu paliec viens, ar savām domām, kā pašreiz es...
Nekas nav mainījies, bet varbūt ir. Ir tik daudz varbūt, kas ir mūsu ikdienā un mani tas patiešām kaitina. Varbūt aiziešu, varbūt izdarīšu, varbūt gribu, bet ja nu varētu iztikt bez tā ''varbūt'', vieglāk taču būtu pateikt jā- gribu, nē- nedarīšu, bet visa pasaule ir sarežģījusies ar šo ''varbūt''.
Neizlēmība man riebjas..

Cilvēki patiesībā ir tik aprobežoti, ka nezin ko pat pateikt. Precīzāk, jaunieši, tā es esmu ievērojusi. Viņi neseko līdz savai dzīvei, dara to, ko patiešām ienīst, un ir tik piespiesti kaut kam. Uzelpot. To vajadzētu ik vienam. Vienkārši mierā sēdēt un padomāt, vai viņi neiznieko savu dzīvi, bet dara to kas patīk. Kāda spontāna ideja piešķir dzīvei asumu, nevis konkrēta dzīvesveida ievērošana, viss jau saplānots, ka nav laika- elpot.

Lūdzu, dzīvojat savu dzīvi, nevis izniekojat. Atbildat konkrēti nevis ar ''varbūt'', tas dzīvi padarīs tikai vieglāko un būs iespēja ''uzelpot''.

Riebeklis slinkums

Brīdis, kad atkal tevi sākt saukt par riebīgu un ļaunu cilvēku, tā sajūta ir neaprakstāma, bet savā ziņā fantastiska. Daudzi jau bija aizmirsuši to, kāda patiesībā es varu būt.
Asa, jā, tāda es gan varu būt.
Kliedzu un trakoju, kad neizdara man pa prātam, vai vienkārši mani neuzklausa, daļa no vecās Lienes sāk ielauzties jaunajā..

Ehh, bet slinkums palicis vecais, kā mani tas tracina. Es nespēju izdarīt visu ko vajag tikai tādēļ, ka man uz rokām uzkāpis kāds slinķis. Darbi vienkārši nejiet uz priekšu. Bet, laikam, sevi jāpiespiež, lai gan ir jau 20:30