Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Nu ko. Skolas diena ir sen jau garām, un drīz jau tuvojas nākošā skolas diena, bet tas jau nekas! Bet šodien galīgi sagruzījos par to, ka man nespīd paspēlēt ar atkal foršiem cilvēkiem. Cik nožēlojamas spēles, cik nožēlojams garastāvoklis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru