Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2012. gada 15. februāris
Visi stiprie cilvēki mīl dzīvi.
Heijā. Drrīz skate, pa visam drīz, kas mani tiešām biedē, bet es nevēlos te trulināt par skolu. Tā man ir sasodīti dārga, bet grūta. :D
Tā ir sagriezies, ka man iet diezgan interesanti visumā. Patīkami atgadījumi un likumsakarības liek sagriezties visam par mani, nevis pret.
Tiešām, tagad ir vēl lielāks prieks iet uz skolu un ai, baigi jauki, ka atkal ir kā dēļ smaidīt vairāk, un piedurties vēl vairāk. Patīkami :)
Labi, beigšu gvelzt- rīt ballīte, un tas ir satriecoši!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru