Jauns gads..

Tie brīži, kad mūzika mājas kinozālē apklust un ir dzirdama tās šņākoņa kura ir patiesi kaitinoša. Un saule mani modina jau retu rītu, apkārt ir tumsa. Pat dienā ir apmācies. Lai nu kā, šodien man viss ir noskaidrojies.
Es sēdēju gultā, klausījos mūziku un visu sapratu.

Dzīvē viss iet uz priekšu, lai kaut ko sasniegtu tik tiešām nākas kaut ko zaudēt. Un ir pienācis laiks arī man zaudēt kaut ko. Kādreiz bija zaudēta pašcieņa un ticība sev, bet tagad gan nē, vairs nē. Es negribu būt cilvēks, par ko tiek domāts tad, kad ir slikti. Tā nu pēc pārdomu kalniem es sapratu to, ka drīz jau atkal būšu pa gadu vecāka. 17. Jaunu gadu gribu sākt jauni, savādāk. Jā, es nesāku jaunu gadu no decembra, bet no savas dzimšanas dienas. Tā nu lēnām sāku visu īstenot.

Šodien jau istaba kļuva mazāk piekrauta, jo visas nevajadzīgās lietas tika izmestas. Dažbrīd sajūta bija tāda, kā izmestu atmiņas/ lai gan dažreiz gribētu neatcerēties/, viss kļuva tīrāks, un mana apziņa arī. Es mainīju savu dzīvesvietas izskatu. Sāku mainīt arī savējo, bet to jau visi zina, ka esmu nepieradināma personība. Mainās attieksme, un nu jau sākšu ļoti cīnīties par katru mazāko sīkumu, jo savādāk nav vērts dzīvot. Es tiešām gribu sasniegt visu ko var, es negribu būt tāda kā visi, es taču esmu ekstravagantā liene.

Šajā rakstā, laikam, vienīgās asaras ielauzīsies tikai tādēļ, ka nāksies zaudēt kaut kādu daļu no manis- pundurtrusis. Vienkārši viņam ir vēzis. Jau nedzird, pastaigāt grūti, un jāa. Es negribu, lai dzīvnieks mokās. Tā bija īsta nepieradināmā mīlestība. Tā dēļ tiešām man acīs iezogas asaras, bet nedaudz patīkamāka ir apziņa, ka trusis pie mums nodzīvoja kādus 6 gadus stabili, nevis mocījās veikala skatlogā, bet plašā būrī un mīlestībā. Jā, vecums, tas pienāks visiem...

p.s. Jauna dzīve, jaunas iespējas. Es tās meklēšu, un tu?

That's never free

                        Dīvaina sajūta saprast to ka viss pagājušais pašlaik ir arī atlikts malā. Apmēram pēc gada tas viss ir tā kā tam jābūt. Itkā jau tās sajūtas nekad neatbrīvo, bet vismaz tagad ir tā savādāk. Tā vienkāršāk. Nedaudz patīkamāk. Tikai nedaudz biedējoša ir tā sajūta, ka skaties cilvēkam acīs un tur tikai vienaldzība, apmēram tā, kā nekas, nekad nebūtu bijis. Viss kā ierasts. Un tikai parasts- čau!

starp zaudējumu un uzvaru.

 Un tā dīvainā sajūta ir iekšā vēl ar vien. Es postu savu ceļu atkal, rauju matus un kliedzu, iekšēji kliedzu par to, ko es daru nepareizi, kas es esmu, un kam man jābūt. Es esamu sajukusi tik tālu, cik iespējams, es vienkārši- skumstu pēc kaut kā. Bet pēc kā tieši?- es nezinu, jo esmu apjukusi.

Man laiks skrien tik ātri, ka es pat nespēju aptvert to. Visas dienas paiet nemanot, ir tik daudz kas pateikts, tik daudz, kas izdarīts, un labums?-- nekāds īpašs. Vēl ar vien tās mazliet smieklīgās piezīmes, par to kā man ar viņu un tādā garā. Cik nožēlojami, nekā jau nav un nebūs. Bet vai tas ir tas, ko es vēlos? Es īsti nezinu, ko tieši es vēlos, un tas ir mans lielākais klupšanas akmens- nezināšana. Varbūt arī es zinu, ko gribu, bet negribu atkal lai sāp tur- krūšu rajonā. Viss ir skaisti un labi, līdz viss sākās un beidzās. Pa vidam un pirms tam viss ir lieliski.

Nedaudz bail pazaudēt atkal kaut ko, bet vai vispār ir ko zaudēt, jeb viss jau ir pazaudēts? Ko es iegūšu ja darīšu, un vispār aii... Es atkal apjūku jautājumu plūsmā un tikai domāju, kā būtu, ja būtu. Bet nekā jau nav, tās ir tikai spēles, kur zaudē tas, kurš pirmais pasaka - jā.

Ar nosnigušu skatu uz dzīvi.

Ar nosnigušu skatu uz dzīvi es sēžu beidzot savās mājās. Jā, divas nedēļas nebiju bijusi šeit, un tomēr, lai ko es teiktu, man pietrūka māju. Tā miera, un mīlestības, tās sajūtas, ka esi gaidīts šeit. Pat ienākot un apsēžoties suns pielīda tuvu, pavisam tuvu klāt un vienkārši mēs baudījām viens otra sabiedrību.
Bet ārā turpina snigt. Nejauši uzieta viena dziesma, kas skan jau pārdesmito reizi, bet man neapnīk.. Ārā nu jau sasnigusi paliela sniega kārta, bet es sēžu siltumā un domāju par visu.

Šķiet, ka viss ir sagājis rozīņu biezputrā. Es sāku apjukt savos dzīves piespēlētajos līkločos, bet es jau to novērtēju. Laikam, tāds sava veida pārbaudījums ir atnācis man kārtējo reizi. Daudzi jau saka, ka negribētu būt manā vietā,..
Pakrūtē viss ņirb un domas pa galvu vēl jo ātrāk. Ir tāds teiciens: ir cilvēki kas šķirsies daudz, bet vienmēr satiksies atkal. Mani arī piemeklējis kaut kas tamlīdzīgs, bet par to, varbūt, vērts tikai klusēt.

http://www.youtube.com/watch?v=vJD2ECOmk8I&feature=related

welcome to the hell

Saules stari ielaužas viegli pelēkajās viesnīcas sienās. Iezogas man acīs un liek nojaust, ka arī šī diena būs viena no saulainajām, tieši tāda ar kādu jābauda rudens, viegli saltā, garša. Kad lapu virpulis iegriežas aiz kādas ātri braucošas mašīnas tu saproti, jāa, ir iestājies tas rudens valgums. Ne tikai dabā ir tas rudens arī sirdī nu jau viss ir sacelts kājām gaisā!

Droši vien piefiksēji iepriekšējo ierakstu, kas tika rakstīts ar tādu naivu vieglumu, bet trīcošu sirdi. Nu kā jau teicu, izgāju ārā ar savu, kādreiz, mīļo un vienīgo. Pagājuši mēneši, mainījušies gadalaiki, mainījušies paši. No neaizmirstamiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem palikusi diezgan cieša saikne. Ar mēnešu garu intervālu beidzot tā kārtīgi sasveicinājāmies un viss turpinājās..

.. sazvanāmies, satiekamies, priekšā vēl 6 nepazīstami cilvēki. Mani lepni iepazīstina nosaucot vārdā. Pēkšņi visi izklīst un pēkšņi atkal satiekas lielveikala kasē, kur viegli tiek pirkta stiprā dzira. Pēc mirkļa jau sēžam netālu no gaujas, rudens dzeltenums un savairojušies cilvēki, jau 11. Es vienīgā meitene. Vakars jau kļūst dzestrs, bet es jau neuzvilku kādu siltāku džemperi.. Viņš pan piedāvā savējo, bet es tikai atsaku- ir labi. Lepni tiek stāstīts, cik laba es biju, ka esmu vismīļākā. Atkal pūlis paklīst un paliekam 3jatā. Pudele jau tukša, bet stāsts turpinās, viņš gribot mani atpakaļ, es viņam nozīmēju daudz. Es nekad neliedzu viņam iet ballēties, un darīju to pati, mēs atpūtāmies gan kopā, gan atsevišķi, viss esot bijis lieliski.. Es mulstu no tā visa.  Pēkšņi iezvanās telefons, tur viņa iespējamā bērna māte. Viņš nospiež, jo nav laika, lai runātu ar to raganu.. Stāsti turpinās un.. .. un viņš liecās lai noskūpstītu. Es tikai atsaku- tev ir tava bērna māte.. Tā jau tas viss nebeidzās, un es apmulsusi sēžu vēl šodien..

Galvassāpju cienīgs teksts.

Jūs droši vien domāsiet, ka šis viss atkal ir par skolu, bet nē. Atkal vecās mīlestības, nu labi, cik nu mīlestības, bet patikšanas. Cik patiesībā truli tas skan, bet tomēr, kājas saļodzās vēl ar vien.

Vakars kā vakars. Daudz darbu, maz laika, bet no noguruma ne vēsts. Kā saka, ierasts vakars kojās. Parunājos skype ar draugiem un domāju pieķerties mācībām, jo nākošnedēļ taču skates un darbu ir daudz. Pēkšņi uzraksta kāds, uz kuru pat paskatoties saļodzās kājas, sirds sāk sisties ātrāk, bet jau pēc puss gada netieku skaidrībā vai tas ir pozitīvi vai vairāk negatīvi. Es apmulstu, bet atbildu. Izrādās viņš ir dj un liek klausīties mūziku. Tā nu šī vienkāršā skype sarakste ieilga uz aptuveni  5 stundām. Sākumā jau nekas. Līdz beigās raksti, par to, cik ļoti es viņam pietrūkstu, ka biju labākais, kas ar viņu noticis, tagadējā draudzene esot ragana, bet pamest viņš viņu nevar, jo ir bērns. Nekādu strīdu, nežēlīgas ballītes un neaizmirstami piedzīvojumi, tāda sava veida dzīves baudīšana. (ar apmulsumu lasu turpinājumu). Viņš gribot mani atpakaļ..
Tik daudz patīkamu vārdu, tāda burvība. Bet cik sekli tas viss ir. Vienreiz jau izdarīju to izvēli un nebija pareiza, ne arī nepareiza. bet nē. Kas bijis bijis un tā vairs nav. Lai gan piekritu šodien iziet ārā. Pareiza vai nepareiza izvēle tā bija, to spriedīšu pēc kādām pāris stundām...  Sajūtu kņudinošu sajūtu pakrūtē, nedaudz bail. Bet kā saka, uz viena un tā paša grābekļa jau divreiz nekāpsi.

Brīnumu putekļi

Jūs pat nespējat iedomāties, kā es esmu sailgojusies pēc lielas tējas krūzes un kādas mīļas un tajā pašā laikā smieklīgas filmas. Mana dzīve tikai griežas un es sprāgstu no tā visa. Katru dienu pavadu ar dusmu dzinuli sevī un uz kādu to izgāžu, par niekiem. Es sāku ienīst šī gada skolas dzīvi. Ne jau mākslas dēļ, bet tās dzīvošanas. Te visi ir tik uzspīlēti un nepatstāvīgi kā tādi surikati. Nu man tiešām tas ļoti kaitina patiesībā. Ar katru dienu es gribu savu kāju spert kādā dzīvoklī, kurā vakaros es varētu ieritināties mīkstā segā pilnīgā mierā un klusumā. Ar mācībām pie rokas. Bet nē, te apkārt kverkšč skuķi, zviedz no rīta līdz vakaram un savu bionikas konspektu es nespēju uzrakstīt. Kā man riebjas tas viss. Lūdzu palīdziet man izbēgt no tā vājprāta.
Galva kūp, darbu ir tik daudz, ka nezinu kā lai visu pabeidz, bet nu es cīnīšos.

Jāa, visu šo ierakstu sāku ar diezgan izmisīgu skatu uz dzīvi. Bet, tomēr, arī man ir kas patīkams dzīvē. Kas tāds, kas piedod dzīvei asāku garšu. Kas tāds ar ko es nespēju strīdēties, jo vienmēr, kad es to vēlos man atbild: ak, tad, pastrīdēties sagribēji, ja? Un es apraujos. Kaut kāda laime patiesībā.