LOVE?!

LOVE?- life of vagary easy?
EVOL-LOVE?
Īsta mīlestība pastāv? Jā!

Vai esi kādreiz izgājis cauri kādam Rīgas tunelim, autoostai, vai vienkārši devies, pa kādu klusāku ieliņu?
Iespējams, ka esi, bet ja nēsi tad kaut ko pastāstīšu.
Kad gāju cauri tunelim es redzēju cilvēkus- bēdīgus cilvēkus, kuri sēž uz zemes, blakus ar savu suni, un gaida palīdzību. Bet vai viņi to saņem?- es nezinu.
Vai kāds no viņiem piedzimstot sapņoja par tādu dzīvi?-manuprāt, nē! Vai viņi paši vainīgi pie šādas dzīves turpinājuma?-iespējams.
Bet iespējams viņi paši neapzinās cik ļoti viņiem ir paveicies. Ne jau materiāli, ne garīgi, bet ar to, kas viņiem ir līdzās. Viņiem līdzās bija kaut kas dārgs- suns. Šie suņi iespējams ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši tik pat daudz, cik viņu saimnieki. Gan spēcīgo salu, kas stindzina kaulus ziemas naktī, gan bez ēdiena izdzīvoto dienu, bet vai viņi sūdzās- nē. Viņi ir uzticīgi savam saimniekam, gan labā, gan grūtā brīdī! Suns nav tas, kas vērtē saimnieku pēc materiālā stāvokļa, ādas krāsas, mājas lieluma, vai acu krāsas. Viņš savu saimnieku vērtē pēc uzticības, un mīlestības, kadu izdrāda viņam. Tādēļ viņš[suns] ir uzticīgs savam saimniekam, ciena un dara visu, lai palīdzētu grūtā brīdī.

Bet kā ir ar mums cilvēkiem?
Suni nopirka kāda pārticīga ģimene. Suni viņi paņēma daudzsološa suņu īpašnieka/dresētāja. Protams, ģimene paņēma viss skaistāko, plankumaināko, viņuprāt debešķīgāko suni. Sunim bij viss- liela privātmāja, pašam sava istaba, liels dārzs, 3 vaidu barība, bet viņam pietrūka kaut kas tik ļoti svarīgs- mīlestība.
Dzīve izmācīja arī bagātos un piespieda viņiem pārvākties no privātmājas uz dzīvokli. Un protams, visu lolotajam un daudzsološajam mīlulim šajā dzīvesvietā vairs nebija vietas. ''Saimnieki'' suni atstāja piesietu pie elektrības staba netālu no stacijas. Tā arī šie cilvēki aizgāja. Suns ,protams, palika piesiets.
Bet bija kāda meitenīte, kura suni ieraudzīja un teica :'' Es nezinu, kas ir bijuši tavi iepriešējie saimnieki, kāds tu biji iepriekš, bet es tev palīdzēšu, jo tu palīdzēsi man!''. Meitenīte tā arī suni paņēma sev un deva viņam to, ko viņš vis vairāk vēlējās- mīlestību un uzticību. Meitenīte pieauga, bet suns auga viņai līdz- viņi kopā rotaļājās, pastaigājās, un izaugot, meitene dibināja ģimeni, kurā suns bija ļoti svarīgs, jo viņa zināja, cik daudz šis pamestais suns viņai ir devis. Un arī suns saprata, ka viņa īstā vieta ir pie cilvēkiem, kuri viņu mīl, nevis pie bagātiem un izlutinātiem ļaudīm.

Tā kā redziet- ne vienmēr šie klaidoņi ir sliktāki, par bagātajiem un ietekmīgajiem ļaudīm. Tas liek aizdomāties vai cilvēks ir pat labāks par dzīvnieku. Ja salīdzina pirmo tekstu: suns neizvēlas pēc ādas krāsa, matu sakārtojums, mantiskā stāvokļa, bet cilvēks- cilvēks izvēlējās suni ar skaistākām acīm, spalvu utt. ;)

Mine

Tas skatiens sit pa sirdi kā ar strāvu. <- tā par savām acīm var teikt ik viens. Kādreiz vajag pavērot savu acu skatienu, kad ieraugi to spogulī.
Vismaz par sevi es tā varu teikt, ka ieskatoties spogulī, es ievēroju savas pelēzilās acis. Tās kontrastē ar manu rozīgo apģērbu, izceļ manu patieso būtību.
Manās acīs var saredzēt manu sirdi, tikai tas ir jāprot. Manuprāt, visiem nav izdevies manās acīs saredzēt patieso Lieni, bet varbūt tomēr?!
Jā, acis ir dvēseles spogulis..
Un vai zini- tu pats esi iedomājies, ka tavās acīs var saskatīt visu tavu dzīvi, visus melus, patiesību! Varbūt vērts ''attīrīt'' savu sirdi, lai pirmoreiz ieskatoties tavās acīs varētu iemīlēties- un pateikt ''hell yeah*''..

Lai tik līst!

Rain is sky's mirror.
Reiz manas ielas galā dzīvoja mazs zēns. Viņu sauca Ksedijs. Kādēļ tāds vārds, es nezinu, nekad neiedomājos viņam ko tādu pajautāt.
Katru rītu, es piecēlos tad, kad manās acīs iespīdēja saules stars. Kā jau ierasts es izkāpu no gultas un uzvilku savu vismīļāko halātu un devos pasēdēt uz piemājas lieveņa.
Lai gan spīdēja saule uz mūsu ielas nebija neviena cilvēka- kādēļ? Es nezinu. Laikam bija par agru, lai kaut ko darītu saulainajā dienā.
Mana diena pagāja kā parasti- strādājot dažādus mājas darbus. Pienāca vakars un nu jau bija laiks doties pie miera, lai sagaidītu nākošo saulaino dienu.
Pienāca rīts, bet es nepamodos no kārtējā saules stara, drīzāk es pamodos no tā, ka uz mana vaiga uzpilēja ūdens pile, kas pilēja no jumta šķirbas- tā bija necila, bet tomēr.
Kā jau ierasts es uzvilku halātu, izgāju laukā un apsēdos uz lieveņa. Bet pagaidiet- iela nu jau nav tukša, uz tās dzīvojas kaimiņu puisēns Ksedijs. Pa mūsu ielu mašīnas nebrauca, tād''l tas bijaļoti droši.. Tomēr es nesapratu, kas lietū ir tik īpašs.
Tad es piecēlos, novilku halātu, zem kura bija pidžama, kura vēl nebija novilkta, un devos pie mazā puisēna. Jau attālis es dzirdēju viņu dziedam: '' Lai līst, lai līst šajā dienā''.. Mana pidžama bija jau diezgan mitra, bet mani tas neuztrauca. Es piegāju puisēnam klāt un jautāju: ''Kādēļ, tu nebiji ārā vakar, kad spīd'ja saule, bet skraidi tagad, kad līst lietus?''.. Viņš man atbildēja:'' Lietus ir debess asaras, viņš apraud tos, kas neizdzīvo visas dienas- gan lietainās, gan gluži saulainās dienas!''.. Es attapos nu jau gluži salījusi, un devos tāda atpakaļ uz mājām, bet manī bija kāda dīvaina sajūta- Kaut kas tāds, kas lika man aizdomāties!

[l.k.]

Your face is like a colour♥

Your face is like a colur, because I see there many things- your smile is like a yellow, your weeps is like a blue, I see the love too in your face and it's like a colorfull world. [L.K.]

[p.s es nezinu, kā pareizi, ko raksta, nezinu visas valodas lietas, bet nav svarīgi, jo es pati zinu, ko esmu uzrakstījusi!]

Tava seja ir tik krāsaina, jo tajā es redzēju tik daudz. Man šķiet, ka tavs smaids ir dzeltens, jo tas tā spīd. Un tavas asaras ir zilas, jo tās ir kā jūra. Bet es tavā sejā redzu arī mīlestību un tā ir krāsaina.
Jā, krāsaina- jo zini, ja mīl tad var gadīties visādi- gan asaras, gan smaids, prieks, bēdas, salabšana, šķiršanās- tas viss, un vai tad beigās tas nav kā krāsu virpulis?!

Kādēļ pielāgoties, ja esi radīts, lai atšķirtos?

When Life Gives You a Bad Romance, show everyone your Poker Face, buy a new Telephone, call Alejandro, and you guys Just Dance.

Mēs visi esam tik dažādi, lai gan dažiem šķiet, ka esam tik līdzīgi. Nē, nav tā- esam galīgi savādāki. Mēs vienkārši nespējam līdzināties viens otram, jo esam kaut kas savādāks- Vismaz es!
Jā, es nēsmu, kā citas meitenes uz šīs zemes. Esmu es!
Kādreiz man likās, ka līdzinoties kādam, tu citiem liksies stilīgāks un foršāks, bet tik ātri cik es centos sev to iestāstīt, tik pat ātri es aprāvos. Tas bija nežēlīgi, es pat nesaprotu kādēļ man sevi tā bija jāmoka?! Nejau man sāpēja, bet nē, es nezinu.
Tagad tas šķiet tik dīvaini- kādēļ vajag līdzināties savam draugam? Tomēr mēs katrs esam unikāls, tad kādēļ neparīt savu labako pusi citam? Ar laiku es to sapratu un dažādu šķēršļu, krišanas un sasišanās laikā es to sapratu- man vajag mainīties, bet tikai pa savam. Man nevajag tādas kleitas, kā citām, tādus kreklus, džisnsus un visu pārējo. Prom- atbrīvoties no tā.
No tā citādā manī nav palicis vairs nekas. Tagad esmu es pati! Un man tas patīk. Būt savādākai ir forš, jo sev apkārt es neredzu tādus pašus cilvēkus, kā es. Lai gan dažreiz citiem ir tādas pašas drēbes vai kas tāds, tomēr es atšīros ar to, ka savas drēbes es māku ''nest'', vot tā. Tagad es citu acīs no 1% esmu pacēlusies uz vismaz 80%, jo tā esmu es, nevis kāda klons.

Ir labi būt tādam, kāds esi! Jo tad tevi kāds ievēros neskatoties uz drēbju firmas zīmolu, acu krāsu vai smaida platuma. Bet atšķirīgos vienmēr pamana! Tici man (devil)

sky&more

Dažreiz gribas kaut ko, nu kaut ko tādu, kas nav nevienam. Ko tādu, ko vēl neviens nav turējis savās rokās.
Tās ir debesis un vairāk. Es gribu savās rokās paņemt zilas, saulainas debesis, kas mani apvij ikreiz, kad vasaras rītā ar plikām kājām dodos rīta pastaigā. Man tas ir vajadzīgs- šī sajūta, ka tev ir kas vairāk, kā citiem.
Tu zini, kas ir tas, kas ikreiz tevi ierauga, kad tu izej no mājām?Un kā ar to, kas ikreiz atsūta tev lietu? Kas ir tas, kas smaida, kad tu smaidi? - Tās ir debesis un tādēļ es vēlos tās paturēt.
Es zinu, kā tās var paturēt savās vēsajās plaukstās! Vienkārši- paņem šīs saulainās debesis savā sirdī, tad arī tās būs tavās plaukstās. Tas nav grūti- pamēģini.
Vai sanāca? Nē?- es zinu kādēļ tā! : Tu vienkārši negribēji visas debesis paņemt sev. Tas ir j;agrib ļoti, bet vienkārši. Tad arī sapratīsi, kā darbojas šī spēja paņemt debesis sev.

Memory key?!

Kas an ir tas, kas atstāj mūsu galvā šīs neizdzēšamās atmiņas, alkas kādu atgūt? Labais, vai tomēr ne tik labais? Šoreiz parunāsim par netik labo, jeb slikto.

Sāpes ir kā akmens, tu tās vari mest pret sienu tā pat, kā akmeni, bet ne sāpēs, ne akmens neizsšķīst. Bet varbūt no sāpīgām atmiņām var atbrīvoties?
Iespējams, bet nebūs tik viegli, kā izņet no telefona atmiņas karti un vienkārši nomest mēslainē.
Tavi sapņi šķiet sagrauti, domas rinķo tikai ap šo sāpi, nekas nepalīdz atbrīvoties no šīs lietas.
Ja viss būtu tik vienkārši- paņemt visu uzrakstīt uz labas un to visu iemest ugunskurā, lai viss sadeg un vairs nekad neatgriežas, tomēr dzīve nav domata, lai kaut ko izdarītu pa vienkāršo.
Daudzi likuši,liek un liks ciest, viņi mēģinās būt stiprāki un spēcīgāki par mums. Mēģinās mūs nolīdzināt ar zemi, bet ir jāsaņemas un jāpasaka- Nē, tas ir tavs ceļš, ko tu liec man iet, bet mans ir tur ^ tā ceļa galā, kur atraujas sapņi, no īstenības.
Būs grūti kaut ko aizmirst, bet tas ir iespējams!
Es zinu- ir grūti, kad tevi pamet labākais draugs ar kuru kopā esi pavadījis vismaz 7 gadus, bet tas,manuprāt, bija liktenis. Sākumā bija ļooti grūti, to visu saprat, un tas prasīja daudz pārdzīvojumu, bet tagad ir savādāk- labāk! Manā dzīvē ir ienākuši daudz jaunu cilvēku, un es galīgi to nenožēloju. Es tiešām esmu lepna, par to kas man ir. Un nu jau galīgi manā galvā nav vecās,sāpīgās atmiņas par sagrauto mani.

ps.. Logs ir dzīves skatupunkts, tas ir vecs, sagruvis bet īsts. Šō logu var izņet un tā vietā ielikt jaunu un skaistu logu. Bet lai arī kur nonāktu vecais logs, tu atcerēsies tā raupjos stūru un skabargainās malas.
Varbūt nav vērts mēģināt aizmirst lietas, ko tā pat nespēsi aizmirst- labāk izdari kaut ko tādu, lai sāpīgā lieta pati pagaistu no tavas galvas!

L.K.