Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2010. gada 29. augusts
Your face is like a colour♥
Your face is like a colur, because I see there many things- your smile is like a yellow, your weeps is like a blue, I see the love too in your face and it's like a colorfull world. [L.K.]
[p.s es nezinu, kā pareizi, ko raksta, nezinu visas valodas lietas, bet nav svarīgi, jo es pati zinu, ko esmu uzrakstījusi!]
Tava seja ir tik krāsaina, jo tajā es redzēju tik daudz. Man šķiet, ka tavs smaids ir dzeltens, jo tas tā spīd. Un tavas asaras ir zilas, jo tās ir kā jūra. Bet es tavā sejā redzu arī mīlestību un tā ir krāsaina.
Jā, krāsaina- jo zini, ja mīl tad var gadīties visādi- gan asaras, gan smaids, prieks, bēdas, salabšana, šķiršanās- tas viss, un vai tad beigās tas nav kā krāsu virpulis?!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru