Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2010. gada 29. augusts
Mine
Tas skatiens sit pa sirdi kā ar strāvu. <- tā par savām acīm var teikt ik viens. Kādreiz vajag pavērot savu acu skatienu, kad ieraugi to spogulī.
Vismaz par sevi es tā varu teikt, ka ieskatoties spogulī, es ievēroju savas pelēzilās acis. Tās kontrastē ar manu rozīgo apģērbu, izceļ manu patieso būtību.
Manās acīs var saredzēt manu sirdi, tikai tas ir jāprot. Manuprāt, visiem nav izdevies manās acīs saredzēt patieso Lieni, bet varbūt tomēr?!
Jā, acis ir dvēseles spogulis..
Un vai zini- tu pats esi iedomājies, ka tavās acīs var saskatīt visu tavu dzīvi, visus melus, patiesību! Varbūt vērts ''attīrīt'' savu sirdi, lai pirmoreiz ieskatoties tavās acīs varētu iemīlēties- un pateikt ''hell yeah*''..
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru