Rain is sky's mirror.
Reiz manas ielas galā dzīvoja mazs zēns. Viņu sauca Ksedijs. Kādēļ tāds vārds, es nezinu, nekad neiedomājos viņam ko tādu pajautāt.
Katru rītu, es piecēlos tad, kad manās acīs iespīdēja saules stars. Kā jau ierasts es izkāpu no gultas un uzvilku savu vismīļāko halātu un devos pasēdēt uz piemājas lieveņa.
Lai gan spīdēja saule uz mūsu ielas nebija neviena cilvēka- kādēļ? Es nezinu. Laikam bija par agru, lai kaut ko darītu saulainajā dienā.
Mana diena pagāja kā parasti- strādājot dažādus mājas darbus. Pienāca vakars un nu jau bija laiks doties pie miera, lai sagaidītu nākošo saulaino dienu.
Pienāca rīts, bet es nepamodos no kārtējā saules stara, drīzāk es pamodos no tā, ka uz mana vaiga uzpilēja ūdens pile, kas pilēja no jumta šķirbas- tā bija necila, bet tomēr.
Kā jau ierasts es uzvilku halātu, izgāju laukā un apsēdos uz lieveņa. Bet pagaidiet- iela nu jau nav tukša, uz tās dzīvojas kaimiņu puisēns Ksedijs. Pa mūsu ielu mašīnas nebrauca, tād''l tas bijaļoti droši.. Tomēr es nesapratu, kas lietū ir tik īpašs.
Tad es piecēlos, novilku halātu, zem kura bija pidžama, kura vēl nebija novilkta, un devos pie mazā puisēna. Jau attālis es dzirdēju viņu dziedam: '' Lai līst, lai līst šajā dienā''.. Mana pidžama bija jau diezgan mitra, bet mani tas neuztrauca. Es piegāju puisēnam klāt un jautāju: ''Kādēļ, tu nebiji ārā vakar, kad spīd'ja saule, bet skraidi tagad, kad līst lietus?''.. Viņš man atbildēja:'' Lietus ir debess asaras, viņš apraud tos, kas neizdzīvo visas dienas- gan lietainās, gan gluži saulainās dienas!''.. Es attapos nu jau gluži salījusi, un devos tāda atpakaļ uz mājām, bet manī bija kāda dīvaina sajūta- Kaut kas tāds, kas lika man aizdomāties!
[l.k.]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru