LOVE?!

LOVE?- life of vagary easy?
EVOL-LOVE?
Īsta mīlestība pastāv? Jā!

Vai esi kādreiz izgājis cauri kādam Rīgas tunelim, autoostai, vai vienkārši devies, pa kādu klusāku ieliņu?
Iespējams, ka esi, bet ja nēsi tad kaut ko pastāstīšu.
Kad gāju cauri tunelim es redzēju cilvēkus- bēdīgus cilvēkus, kuri sēž uz zemes, blakus ar savu suni, un gaida palīdzību. Bet vai viņi to saņem?- es nezinu.
Vai kāds no viņiem piedzimstot sapņoja par tādu dzīvi?-manuprāt, nē! Vai viņi paši vainīgi pie šādas dzīves turpinājuma?-iespējams.
Bet iespējams viņi paši neapzinās cik ļoti viņiem ir paveicies. Ne jau materiāli, ne garīgi, bet ar to, kas viņiem ir līdzās. Viņiem līdzās bija kaut kas dārgs- suns. Šie suņi iespējams ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši tik pat daudz, cik viņu saimnieki. Gan spēcīgo salu, kas stindzina kaulus ziemas naktī, gan bez ēdiena izdzīvoto dienu, bet vai viņi sūdzās- nē. Viņi ir uzticīgi savam saimniekam, gan labā, gan grūtā brīdī! Suns nav tas, kas vērtē saimnieku pēc materiālā stāvokļa, ādas krāsas, mājas lieluma, vai acu krāsas. Viņš savu saimnieku vērtē pēc uzticības, un mīlestības, kadu izdrāda viņam. Tādēļ viņš[suns] ir uzticīgs savam saimniekam, ciena un dara visu, lai palīdzētu grūtā brīdī.

Bet kā ir ar mums cilvēkiem?
Suni nopirka kāda pārticīga ģimene. Suni viņi paņēma daudzsološa suņu īpašnieka/dresētāja. Protams, ģimene paņēma viss skaistāko, plankumaināko, viņuprāt debešķīgāko suni. Sunim bij viss- liela privātmāja, pašam sava istaba, liels dārzs, 3 vaidu barība, bet viņam pietrūka kaut kas tik ļoti svarīgs- mīlestība.
Dzīve izmācīja arī bagātos un piespieda viņiem pārvākties no privātmājas uz dzīvokli. Un protams, visu lolotajam un daudzsološajam mīlulim šajā dzīvesvietā vairs nebija vietas. ''Saimnieki'' suni atstāja piesietu pie elektrības staba netālu no stacijas. Tā arī šie cilvēki aizgāja. Suns ,protams, palika piesiets.
Bet bija kāda meitenīte, kura suni ieraudzīja un teica :'' Es nezinu, kas ir bijuši tavi iepriešējie saimnieki, kāds tu biji iepriekš, bet es tev palīdzēšu, jo tu palīdzēsi man!''. Meitenīte tā arī suni paņēma sev un deva viņam to, ko viņš vis vairāk vēlējās- mīlestību un uzticību. Meitenīte pieauga, bet suns auga viņai līdz- viņi kopā rotaļājās, pastaigājās, un izaugot, meitene dibināja ģimeni, kurā suns bija ļoti svarīgs, jo viņa zināja, cik daudz šis pamestais suns viņai ir devis. Un arī suns saprata, ka viņa īstā vieta ir pie cilvēkiem, kuri viņu mīl, nevis pie bagātiem un izlutinātiem ļaudīm.

Tā kā redziet- ne vienmēr šie klaidoņi ir sliktāki, par bagātajiem un ietekmīgajiem ļaudīm. Tas liek aizdomāties vai cilvēks ir pat labāks par dzīvnieku. Ja salīdzina pirmo tekstu: suns neizvēlas pēc ādas krāsa, matu sakārtojums, mantiskā stāvokļa, bet cilvēks- cilvēks izvēlējās suni ar skaistākām acīm, spalvu utt. ;)