Skatotes zvaigznēs, mēs iekāpjam dubļos.

Ar vienu kāju uz pirmā pakāpiena
Kāpām, kapām, līdz apkritām sāņus.
Zemes pieskāiens pie ceļgala
Dūriens, asinis- viss.

Piecēlos, mēģināju,sanāca,
Te kritiens,dubļi, sasitums.
Gribasspēka zudums- viss.
Bet ceļos un daru.

Es redzu zavigznes atkal un atkal,
Bet te dubļos vien stiegu.
Es nestīšos vairs zvaigžņu ceļā,
Es iešu tik debesu ejā.

Te pākāpiens, līdzsvars,
Galva jau reibst.
Jau mākoņu pūkas rokā man irst,
Es uzkāpu, ceļš man ir.

Nezināma ēna mani aizvilka no tumšās istabas...

Es sapņoju par nesasniedzamo rokas tvērienu. Tas bija tuvu, likās, ka otrs elpoja tieši sejā, bet es neko neredzēju. Glāsts- tik auksts, pārsniedzās, pār manu seju. Čuksti- kā zibens- pēkšņi, bet jūtami.
Kur gan radās šī vēsā sajūta, tumšājā istabā. Nezināmajā tukšumā. Tur kur satiekas tikai izredzetie.
Es sēdēju, bet manī bij bailes- neīstas, bet drebinošas. Pār manu miesu pūta vējš, stindzinošs, bet nomierinošs. Es zināju, ka tas viss nav nekas slikts, bet man likās, ka tas ir kas savādāks- nepieredzēts.
Mani pirksti sarāvās dūrēs, neļaudami svešajām sajūtām tos atvīt. Es padevos un lēni mani pirksti vijās vaļā, no cieši sažņaugtajām dūrēm. Lēnām, tas viss notika lēnām. Ar bailēm sejā, un sirdī. Beidzot- mani pirksti bija izstiepti taisni, un rokas nu jau likās daudz drošākas, un vairs manī nebijā ļoti bailīgās sajūtas, bet tomēr, manu ķermeni stindzināja vēja šalkas.
Pie pirkstu galiem bija jūtams kas siltāks, nekā istabas atmosfēra. Es sajutos mierīgāk, drošāk. Lēni, kāda pirksti vijās, pa manējiem, ar vien augstāk, līdz mūsu plaukstas saskārās, un mana roka sadevās ar neredzamā roku. Neredzamais nemaz nebija tik neredzams, tā bija tumša ēna, kas mani itkā vilka no istabas ārā.
Es jutos droši svešinieka satvērtajā plaukstā, arī sirds jau jutās pavisam droša, jo svešinieka roka likās silta un droša.
Mani aiz rokas izveda ārā no tumšās istabas, un nonākdama gaismā es sapratu, ka šis svešinieks bija mans tēvs, kas mani izveda no nezināmajām atmiņām, skumjām.
Šis satvēriens manī uzjundīja patīkamas sajūtas, viss likās daudz siltāks un maigāks. Tēvs manu plaukstu neatlaida- un es jutos droša, kad tas nenotiks nekad.
Manu miesu sildīja patīkams siltums no tējas krūzes, kuru man sagatavoja mamma. Smeldzīgais brāļa smaids manī lika sarosīties visām mīļuma šūnām. Un tēta rokasspiediens mani sildīja visādā ziņā. Paldies par to.! :))

Lidojums kas beidzās- beidzās tā īsti nesācies!

Man bija kādi 7 gadi. Es pamodos, pēc nakts guļas, un kā jau ierasts piegāju pie loga un vēroju, kāds ārā laiks. Es piemājas ābelē ieraudzīju kaut ko tik mazu un bezspēcīgu. Tas bija mazs putnēns, kas piespiedies pie mātes spārna. Tik nevarīgs, bet tomēr tik apbrīnojums.
Tā jau katru rītu mostoties es piegāju pie loga lai atkal, un atkal vērotu mazo putnēnu. Ar katru dienu viņš kļuva ar vien skaistāks un skaistāks. Tik cēls un mīlīgs.
Bet es viņam neuzdrošinājos tuvoties no zemes, es viņu tikai vēroju. Kādēļ?- laikam jau tādēļ, ka mnaī bij bailes kādam nodarīt pāri. Jo tad sāpētu ne tikai man, bet arī citiem. Un tas nebūt nebija mans mērķis.
Pagāja dienas un no mazā,vārgā putnēna bija izaudzis jau nu jau krietns pusaudzis. Bet tas neatturēja mani no ikrīta izbrīna viņu ieraugot.
Pagāja jau mēneši, bet es viņu vēroju jau lidojam no savas ligzdas uz tuvējo ābeli. Tā katru dienu es apjautu, ka viņš ir tik izaudzis, bet kaut kas no viņa ir palicis manī.
Protams, man bija jādodas skolas gaitās, bet atnākot vienmēr apraudzīju putnēnu.
Bet vienreiz mana laime beidzās, no skata, ko es redzēju. Tas bija mirklis kurš BIJA. Putnēnu notrieca auto, un to nevarēja vairs glābt. Bet tā pa īstam tas bija tikai putnss, bet man tas bija kas vairāk. Man tā bija iespēja redzēt to, kā es izaugu, to kā ir jāmīl, un to kā ir jācenčas, lai aizlidotu.
Putnēna vairs nebija, bet man bija atmiņas no viņa.

Tukšums?!

Ko darīt,
kad no rītiem pamostos?
Un truli smeldz,
kāpēc esmu dzīvs.
Tukšums gultā acīs dur.
Jāiemācās man bez tevis būt.
[Dons]
Kas ir tur, kur nav nekā? Vai melnajā caurumā kaut kas nonākdams, beigās atgriežas atpakaļ? Grāmatā bija teikts, ka pēc dažiem gadiem viss, kas nonāk melnajā caurumā tiek ''atgriezts'' atpakaļ. Un vai sirdī mēdz būt caurums- tukšums?
Kur gan nonāk visas atmiņas, sajūtas, pārdzīvojumi, kad tie ir notikuši ar mums? Tie laikam paliek kaut kur- tur kur tiem ir jāpaliek. Varbūt tas ir sirds dziļumos. Jo ko gan cilvēks saprot ar vārdu sirds?- ''gaļas'' gabalu ar asinsvadiem, ķermeņa centru, vai mapīti, kur nonāk visas emocijas- gan labās, gan sliktās.
Laikam jau 3/1, bet viss ir ļoti svarīgs. Bet ko gan es biju domājusi ar vārdu tukšums? Es biju domājusi to, kas paliek pāri no emocijām. Tas ir tas, kas liek sagrauties cilvēkam.

Es jūtos, kā lapa, ar krāsainiem plankumiem, jo es nezinu, kā justies. Kaut kur ir kas tāds, kas liek sarauties, un izplūst asarās. Kā sasists spidometrs mašīnā. Man nu šis dzīves spidometrs ir saplīsis, bet vai tas nedarbosies pa visam?
Ir tāda sajūta, ka kaut kā trūkt. Ātruma dzīves pagriezienos, vai bremžu, dzīves sastrēgumos? Es zinu- pietrūkt sajūtas, ka esi kādam vajadzīgs.
Kad šī sajūta atgriezīsies- tad kad būs man kāds kuram iebakstīt un pateikt- tu esi man vajadzīgs. ''Uzsist pieci'' un sasmaidīties. Pašlaik īstie cilvēki ir prom, bet uz atgriežšanos.

Kā gan radās tukšums dzīves spidometrā? Tas radās no tā, ka kāds beidzot sasita ātruma stiklu un lika spiest pa bremzēm. Es tā steidzos, ka neaptvēru, ka apkārt ir daudzi kuriem iespējams tieši es esmu vajadzīga. Ar smaidu, lepnumu par sevi, par to ka es esmu es un dzīvoju te.
Sākumā man tas tiešām likās kā tukšums, bet tagad- tagad ir savādāk. Tas drīzāk ir kā atspēriena punkts, kurš ir ciets, jo pašam ir jātiek uz priekšu.
Daži stikli no saplēstā spidometra paliks kaut kur, tomēr es šo spidometru atcerēšos un tieši uz tāda ātruma, kādā tas gāja 14gadi/šajā dzīvē. Es spidometru salīmēju, lai tas turētos kopā, bet to neaizmirsu tādēļ, lai es kļūtu stiprāka, un tas man vienmēr atgādinās par to, kā nekad nevajag justies- kā tukšumam.

Es gribu kā bērns vēl just.

born to be happy!

Tā bija bērnība, kura aizgāja nemanot. Piedzimām, paspēlējāmies un izaugām.
Bet tas tomēr bija mūsu labākais laiks. Neviens uz mums neskatījās ''ar šķību aci'', ja pludmalē skraidījām pliki, neviens par mums nesmējās, ja mēs raudājām, neviens arī neuzdrošinājās mūs norāt, ja apsēdāmies veikala skatlogā esošjā dīvānā.
Mums visiem bija kāds sapnis, uz kuru tiecāmies. Mēs priecājāmies, par katru santīmu, kuru mums iedeva, par katru konfekšu paciņu, kuru uzdāvināja. Bet kā ir tagad?- tagad mums vajadzīga ir liela nauda, mums vajag ar vien dārgākas dāvanas. Vairs jau nenovērtējam tās konfekšu paciņas, mums vajag datorus, telefonus u.c.
Kad mēs pēdējo reizi plikām kājām skrējām pa peļķēm, šūpojāmies šūpolēs tik augstu, ka vējš plivina matus. Es neatceros!
Galvenokārt, mēs mazie žiperi nemācējām melot sev! Tas bija pats galvenais. Tie mazie meli mammai par saplēsto vāzi, kuru itkā nogāza kaķis ir sīkums, salīdzinājumā ar to, ka šobrīd mēs tik daudz melojam paši sev. Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka būs labāka dzīve, vairāk naudas, skolā būs labākas atzīmes, bet tā nenotiks- nu nebūs tā. Bet tāpēc jau es nelieku sagraut ilūzijas. Vienkārši vajag izdzīvot arī šo laiku ar platāku smaidu sejā, un labāku vārdu draugam.

Vajag vienkārši dzīvot kā bērnībā!

Kādreiz un kaut kur es pacelšos spārnos. Viena vai ar kādu kopā, to lems laiks- bet laika nav.
Varētu kādreiz paplest spārnus un aizbēgt no visa, bet nav lemts. Ir dotas divas kājas un divas rokas, nevis plati, balti spārni. Bet domās gan es varētu pacelties un aizlidot no visām nedienām.
Es uzzīmēju savu lidojumu, izsapņoju savu piezemēšanos un izdzīvoju savu domu spēku.
Ar baltiem gaisīgiem spārniem, puķainu kleitu mugurā es pacelšos augstu gaisā. Lokainajos matos iepūtīs vējš un ar tiem aizsegs gaišo, vasarsraibumiem pilno seju. Ir laiks, kad kājas atraujas no zemes, rokas paceļas augstu gaisā un smaids izplūst asarās. Kādēļ asarās? Jo es nekad to nebiju darijusi, kā domās pacēlusies spārnos.
Es to izdarīju, bet vai es aizbēgu no visām nedienām- nē.

ZB- Zinu Būs

Dirsā to dzīvi, bet mš turpinam dzīvot <- Nu da kaņešna. Pašlaik tā ir :D
Galīgi viss sagriezies kājām gaisā, un + vēl v;eders paķerts līdz. Ir forši, bet galīgi savādāk.
Sāpīgi vai vienkārši savādāk. 2/1 abi kopā. Iej skypā redzi kādām to pašu uzrakstu, kas bijis tev, ieej skypā redzi to 'pašu cilvēku ar kkādiem videō un izdeālām dziesmām. Nu fāk nu atmiņas :d
Kā dziesmā teikts ''tas ir tikai sapnis'', un tā laikam paliks vismaz kādu laiku. Nav drosmes + pārāk pazīsami cilvēki= galīgi garām. Bet ja gribās ir jāmēģina, bet . Vienmēr ir bet.

Galīgi garām pilnīs mirkļa emociju uzplūds, tāpēc tik nesakarīgi.

Galīgs abloms.