Es sapņoju par nesasniedzamo rokas tvērienu. Tas bija tuvu, likās, ka otrs elpoja tieši sejā, bet es neko neredzēju. Glāsts- tik auksts, pārsniedzās, pār manu seju. Čuksti- kā zibens- pēkšņi, bet jūtami.
Kur gan radās šī vēsā sajūta, tumšājā istabā. Nezināmajā tukšumā. Tur kur satiekas tikai izredzetie.
Es sēdēju, bet manī bij bailes- neīstas, bet drebinošas. Pār manu miesu pūta vējš, stindzinošs, bet nomierinošs. Es zināju, ka tas viss nav nekas slikts, bet man likās, ka tas ir kas savādāks- nepieredzēts.
Mani pirksti sarāvās dūrēs, neļaudami svešajām sajūtām tos atvīt. Es padevos un lēni mani pirksti vijās vaļā, no cieši sažņaugtajām dūrēm. Lēnām, tas viss notika lēnām. Ar bailēm sejā, un sirdī. Beidzot- mani pirksti bija izstiepti taisni, un rokas nu jau likās daudz drošākas, un vairs manī nebijā ļoti bailīgās sajūtas, bet tomēr, manu ķermeni stindzināja vēja šalkas.
Pie pirkstu galiem bija jūtams kas siltāks, nekā istabas atmosfēra. Es sajutos mierīgāk, drošāk. Lēni, kāda pirksti vijās, pa manējiem, ar vien augstāk, līdz mūsu plaukstas saskārās, un mana roka sadevās ar neredzamā roku. Neredzamais nemaz nebija tik neredzams, tā bija tumša ēna, kas mani itkā vilka no istabas ārā.
Es jutos droši svešinieka satvērtajā plaukstā, arī sirds jau jutās pavisam droša, jo svešinieka roka likās silta un droša.
Mani aiz rokas izveda ārā no tumšās istabas, un nonākdama gaismā es sapratu, ka šis svešinieks bija mans tēvs, kas mani izveda no nezināmajām atmiņām, skumjām.
Šis satvēriens manī uzjundīja patīkamas sajūtas, viss likās daudz siltāks un maigāks. Tēvs manu plaukstu neatlaida- un es jutos droša, kad tas nenotiks nekad.
Manu miesu sildīja patīkams siltums no tējas krūzes, kuru man sagatavoja mamma. Smeldzīgais brāļa smaids manī lika sarosīties visām mīļuma šūnām. Un tēta rokasspiediens mani sildīja visādā ziņā. Paldies par to.! :))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru