Tukšums?!

Ko darīt,
kad no rītiem pamostos?
Un truli smeldz,
kāpēc esmu dzīvs.
Tukšums gultā acīs dur.
Jāiemācās man bez tevis būt.
[Dons]
Kas ir tur, kur nav nekā? Vai melnajā caurumā kaut kas nonākdams, beigās atgriežas atpakaļ? Grāmatā bija teikts, ka pēc dažiem gadiem viss, kas nonāk melnajā caurumā tiek ''atgriezts'' atpakaļ. Un vai sirdī mēdz būt caurums- tukšums?
Kur gan nonāk visas atmiņas, sajūtas, pārdzīvojumi, kad tie ir notikuši ar mums? Tie laikam paliek kaut kur- tur kur tiem ir jāpaliek. Varbūt tas ir sirds dziļumos. Jo ko gan cilvēks saprot ar vārdu sirds?- ''gaļas'' gabalu ar asinsvadiem, ķermeņa centru, vai mapīti, kur nonāk visas emocijas- gan labās, gan sliktās.
Laikam jau 3/1, bet viss ir ļoti svarīgs. Bet ko gan es biju domājusi ar vārdu tukšums? Es biju domājusi to, kas paliek pāri no emocijām. Tas ir tas, kas liek sagrauties cilvēkam.

Es jūtos, kā lapa, ar krāsainiem plankumiem, jo es nezinu, kā justies. Kaut kur ir kas tāds, kas liek sarauties, un izplūst asarās. Kā sasists spidometrs mašīnā. Man nu šis dzīves spidometrs ir saplīsis, bet vai tas nedarbosies pa visam?
Ir tāda sajūta, ka kaut kā trūkt. Ātruma dzīves pagriezienos, vai bremžu, dzīves sastrēgumos? Es zinu- pietrūkt sajūtas, ka esi kādam vajadzīgs.
Kad šī sajūta atgriezīsies- tad kad būs man kāds kuram iebakstīt un pateikt- tu esi man vajadzīgs. ''Uzsist pieci'' un sasmaidīties. Pašlaik īstie cilvēki ir prom, bet uz atgriežšanos.

Kā gan radās tukšums dzīves spidometrā? Tas radās no tā, ka kāds beidzot sasita ātruma stiklu un lika spiest pa bremzēm. Es tā steidzos, ka neaptvēru, ka apkārt ir daudzi kuriem iespējams tieši es esmu vajadzīga. Ar smaidu, lepnumu par sevi, par to ka es esmu es un dzīvoju te.
Sākumā man tas tiešām likās kā tukšums, bet tagad- tagad ir savādāk. Tas drīzāk ir kā atspēriena punkts, kurš ir ciets, jo pašam ir jātiek uz priekšu.
Daži stikli no saplēstā spidometra paliks kaut kur, tomēr es šo spidometru atcerēšos un tieši uz tāda ātruma, kādā tas gāja 14gadi/šajā dzīvē. Es spidometru salīmēju, lai tas turētos kopā, bet to neaizmirsu tādēļ, lai es kļūtu stiprāka, un tas man vienmēr atgādinās par to, kā nekad nevajag justies- kā tukšumam.