Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2010. gada 10. septembris
ZB- Zinu Būs
Dirsā to dzīvi, bet mš turpinam dzīvot <- Nu da kaņešna. Pašlaik tā ir :D
Galīgi viss sagriezies kājām gaisā, un + vēl v;eders paķerts līdz. Ir forši, bet galīgi savādāk.
Sāpīgi vai vienkārši savādāk. 2/1 abi kopā. Iej skypā redzi kādām to pašu uzrakstu, kas bijis tev, ieej skypā redzi to 'pašu cilvēku ar kkādiem videō un izdeālām dziesmām. Nu fāk nu atmiņas :d
Kā dziesmā teikts ''tas ir tikai sapnis'', un tā laikam paliks vismaz kādu laiku. Nav drosmes + pārāk pazīsami cilvēki= galīgi garām. Bet ja gribās ir jāmēģina, bet . Vienmēr ir bet.
Galīgi garām pilnīs mirkļa emociju uzplūds, tāpēc tik nesakarīgi.
Galīgs abloms.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru