Man bija kādi 7 gadi. Es pamodos, pēc nakts guļas, un kā jau ierasts piegāju pie loga un vēroju, kāds ārā laiks. Es piemājas ābelē ieraudzīju kaut ko tik mazu un bezspēcīgu. Tas bija mazs putnēns, kas piespiedies pie mātes spārna. Tik nevarīgs, bet tomēr tik apbrīnojums.
Tā jau katru rītu mostoties es piegāju pie loga lai atkal, un atkal vērotu mazo putnēnu. Ar katru dienu viņš kļuva ar vien skaistāks un skaistāks. Tik cēls un mīlīgs.
Bet es viņam neuzdrošinājos tuvoties no zemes, es viņu tikai vēroju. Kādēļ?- laikam jau tādēļ, ka mnaī bij bailes kādam nodarīt pāri. Jo tad sāpētu ne tikai man, bet arī citiem. Un tas nebūt nebija mans mērķis.
Pagāja dienas un no mazā,vārgā putnēna bija izaudzis jau nu jau krietns pusaudzis. Bet tas neatturēja mani no ikrīta izbrīna viņu ieraugot.
Pagāja jau mēneši, bet es viņu vēroju jau lidojam no savas ligzdas uz tuvējo ābeli. Tā katru dienu es apjautu, ka viņš ir tik izaudzis, bet kaut kas no viņa ir palicis manī.
Protams, man bija jādodas skolas gaitās, bet atnākot vienmēr apraudzīju putnēnu.
Bet vienreiz mana laime beidzās, no skata, ko es redzēju. Tas bija mirklis kurš BIJA. Putnēnu notrieca auto, un to nevarēja vairs glābt. Bet tā pa īstam tas bija tikai putnss, bet man tas bija kas vairāk. Man tā bija iespēja redzēt to, kā es izaugu, to kā ir jāmīl, un to kā ir jācenčas, lai aizlidotu.
Putnēna vairs nebija, bet man bija atmiņas no viņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru