born to be happy!
Tā bija bērnība, kura aizgāja nemanot. Piedzimām, paspēlējāmies un izaugām.
Bet tas tomēr bija mūsu labākais laiks. Neviens uz mums neskatījās ''ar šķību aci'', ja pludmalē skraidījām pliki, neviens par mums nesmējās, ja mēs raudājām, neviens arī neuzdrošinājās mūs norāt, ja apsēdāmies veikala skatlogā esošjā dīvānā.
Mums visiem bija kāds sapnis, uz kuru tiecāmies. Mēs priecājāmies, par katru santīmu, kuru mums iedeva, par katru konfekšu paciņu, kuru uzdāvināja. Bet kā ir tagad?- tagad mums vajadzīga ir liela nauda, mums vajag ar vien dārgākas dāvanas. Vairs jau nenovērtējam tās konfekšu paciņas, mums vajag datorus, telefonus u.c.
Kad mēs pēdējo reizi plikām kājām skrējām pa peļķēm, šūpojāmies šūpolēs tik augstu, ka vējš plivina matus. Es neatceros!
Galvenokārt, mēs mazie žiperi nemācējām melot sev! Tas bija pats galvenais. Tie mazie meli mammai par saplēsto vāzi, kuru itkā nogāza kaķis ir sīkums, salīdzinājumā ar to, ka šobrīd mēs tik daudz melojam paši sev. Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka būs labāka dzīve, vairāk naudas, skolā būs labākas atzīmes, bet tā nenotiks- nu nebūs tā. Bet tāpēc jau es nelieku sagraut ilūzijas. Vienkārši vajag izdzīvot arī šo laiku ar platāku smaidu sejā, un labāku vārdu draugam.
Vajag vienkārši dzīvot kā bērnībā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru