Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2010. gada 24. septembris
Skatotes zvaigznēs, mēs iekāpjam dubļos.
Ar vienu kāju uz pirmā pakāpiena
Kāpām, kapām, līdz apkritām sāņus.
Zemes pieskāiens pie ceļgala
Dūriens, asinis- viss.
Piecēlos, mēģināju,sanāca,
Te kritiens,dubļi, sasitums.
Gribasspēka zudums- viss.
Bet ceļos un daru.
Es redzu zavigznes atkal un atkal,
Bet te dubļos vien stiegu.
Es nestīšos vairs zvaigžņu ceļā,
Es iešu tik debesu ejā.
Te pākāpiens, līdzsvars,
Galva jau reibst.
Jau mākoņu pūkas rokā man irst,
Es uzkāpu, ceļš man ir.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru