Kādreiz un kaut kur es pacelšos spārnos. Viena vai ar kādu kopā, to lems laiks- bet laika nav.
Varētu kādreiz paplest spārnus un aizbēgt no visa, bet nav lemts. Ir dotas divas kājas un divas rokas, nevis plati, balti spārni. Bet domās gan es varētu pacelties un aizlidot no visām nedienām.
Es uzzīmēju savu lidojumu, izsapņoju savu piezemēšanos un izdzīvoju savu domu spēku.
Ar baltiem gaisīgiem spārniem, puķainu kleitu mugurā es pacelšos augstu gaisā. Lokainajos matos iepūtīs vējš un ar tiem aizsegs gaišo, vasarsraibumiem pilno seju. Ir laiks, kad kājas atraujas no zemes, rokas paceļas augstu gaisā un smaids izplūst asarās. Kādēļ asarās? Jo es nekad to nebiju darijusi, kā domās pacēlusies spārnos.
Es to izdarīju, bet vai es aizbēgu no visām nedienām- nē.