Zilā pirmdiena

Es mīlu dzīvi, vairāk nekā viņa mani. Es dzīvoju vienkārši, skaisti un skaļi.


Rīts- miglā tīts, ar norasojušu vaibstu es piecēlos starp zilajiem mākoņu kalniem. Saule bija tā, kas ienesa manās acīs zibsni, kas piecēlās no smaida. No tava- tava smaida.
Kājas tik dzīvas starp tuksneša nebeidzamajiem smilšu ērkuļiem, kas plūst starp mūsu pirkstu starpām. Tev blakus tik kamielis nošņāsas, bet es tikai smaidu.
Arī džins no vāzes jau izlīdis un gaida mūsu 3 vēlēšanās, bet nē es nepadodos un saku- 4 vēlēšanās, 4 ir mans mīļākais skaitlis.
Tad nu vēlējos to vēlēšos un starp tuksneša nebeidzamajiesm plašumu krāteriem parādījās dzidra upe, kuru nosaucu par Renē, jo tā aiznesa ne tikai manu acu skatienu, bet arī manu sirdi. Manu, ne tavu.
Tā aizpeldēja ar dzidrajiem ūdens burbuļiem, kas plūda starp taviem roku pirkstiem, kas iemērkti ūdenī.
Kā otro es vēlējos zelta krāsas flakonuņu, lai nopūstu visu nevērtīgo ar to, jo tas visu padarīs dārgāku un smalkāku, bet sevi gan es atstāšu ar gaišām matu čirkām, vieglu sārtumu bālajos vaigos un smaidu. Jo mans smaids nav izsakāms ne zeltā, ne sudrabā. Par naudu manu smaidu nenopirksi.
Un es turpināju smaidīt.
Es izlēmu, ka vairāk neko nevēlēšos, un pataupīšu vēlēšanās kam citam.

Es sapratu to, ka man nevajag svešu cilvēku vēlēšanās, jo man ir viss- smaids, laime, ģimene. Un tas viss mani padara bagātu, no zelta izlietu statuju, bet šajā statujā plūst ģimenes dota sirds.

Kāda gan šim visas sakars ar zilo pirmdienu? Nekāds, bet tādēļ jau ir jāsapņo.

Diena pēc rīdienas

Hellow.

Jā, nu jau 2 dienas no brīvlaika ir aizgājušas tālu, tālu. Bet pa šodienu arī daudzkas ir sadarīts. Galvenokārt:

1) Mainīta frizūra- jā, jā, jā Lienei ir īsi mati, tiešām īsi [prikš manis], kā arī spilgti violeta šķipsna, bet deimm it's good!
Nedaudz crazy priekš manis ir, bet pieradīšu.

2)Dienasgrāmata ir manījusi izskatu, jo vakar tā tikai aplīmēta ar bildītēm un visādiem tektiņiem- man patīk.

3) Tagad atliek tikai labi pavadīt atlikušo dienu, un tad tik pilnās burās pretīm rīdienai (sun)

P.S. Ja aizdošos līdz galvaspilsētais tad jau noteikti uzrkstīšu daudz lietas arī šeit.

ČŪZZ!

Sad, sad, sas life- it's not mine.

Why?
I'm tired of trying, sick of crying, yeah I'm smiling, but inside I'm dying.

Man liekas tik neizturama aprobežotība pret visu. Visa mana pagaidāmā dzīve liekas tik nejēdzīga, neiturama. Kamdēļ vispār censties kādam kaut ko pierādīt, vispār ir vērts kaut ko turpināt? Tagad liekas, ka viss ir galīji ----- bet es gaidu kad būs -^^-^-^ Dzīvi vajag uz augšu, nevis uz leju.
Deimm cik pretīgi izlikties smaidīgam, ja iekšēji esi vienkārši pelnu čupa ādas mētelī. Es nezinu, kam tagad ticēt, kā uzņmt visus pārmetumus- visu. Galīgi deim.

Varētu aiziet ar draugiem, tā pa īstam izsmieties- aiziet no visa stresa, un tā kārtīgi iztrakoties.. Beibēe...

Un vēl skola- mājasdarbi galīgi tū, tū. Sēdi pie ntajiem darbiem, bet tā pat neko nerubī no tā visa. Sēdi zubri visu no galvas un labums- nekāda, tikai diena vakarā un vakars ir -0%.. Tad atkal paguli un atkal skola, trenniņi, mājasdarbi un tā katru dienu- cilvēku jau tā var pie kkādas depresijas novest- es vienkārši ollalā..

Ai labi, jāsaņemas, ai beidzot padarītu savu dzīvi krāsaināku. Bet nu sūdi gadās, gan pārdzīvosim ;))

Bet paklausamies dziemiņu: sekkta-chillin un būs labi :))


Dvai saņemās lienč :*

Slapjaš kājaš

Jā, jā sācies slapjo kāju bums. Un vispār tāds wet&cold time sācies.Brr, tikai siltu tēju rokās un siltā istabā, nekovarāk.

Bet tātad pa visu nākošo nedēļu doma kaut ko šādu padarīt:
Nu vot rīt jāaizčāpo līdz trenniņam- cerams, ka neaizmirsīšu :D vienīgi man man botu un šorti, jo gudrā liene aizmirsa no skolas paņemt. xd

2dien aiziesim pasēdēt pie friziera un uztaisīsim kaut ko wow. Doma no blondīnes kļūt par gaišu bruneti ar kādu krāsainu šķipsnu piešķirt- ja būs tāda krāsa, kādu gribu :D [tad jau droši uzrakstīšu, kā sanācis]

3dienā doma aizceļot pie brāļa uz rīgu, bišķi padzīvot tā tālāk no ierastās dzīves- bet nu to jau 100% nezinu.
Tā jau 3-5 pa rīgu. Ja jau aizdošos uzrakstīšu ari to.

Nu tad jau laikam būs jabrauc mājās un atkal jāsāk domāt par skulu, ilgajiem vakariem pie grāmatām un agrajiem rītiem.. dah

Labi, lai izdodās ;)

Šodiena tāda neta garlaicīga, ne ta interesanta diena. Neko nedarīju vienkārši atpūtos no visas.

Bet man lika aizdōmāties dažas bildes, un esmu pamanījusi to, ka mani piesaista melnbaltas bildes- nezinu kapēc, bet iespējams melnbaltās bildes dara mūsudzīvi krāsaināku?!!
Bet citreiz vajag vienkārši atbrīvoties un darīt to, kas pašu dara laimīgu un dara arī citiem prieku. Paskraisīsim ar plikām kājām, pa peļķēm, t-kreklā un ''sortos iesim palēkāt pa sniedziņu, ritīgi satuntuļojušies iesim mājās, kad lietus gāaaaažzzz, bet mums nav lietussarga. Un pasmaidīsim, tad kad jūtam, kad ir galīgi pīiiiiii........

Esi brīvs!!

Another mountain

Kurš pirmais ir pieveicis kalna virsotni, vēl nav apzinājies kalna augstumu.
Tikai melnbalts ekrāns padara mūsu dzīvi krāsaināku.

Aiz brūniem, nobružātiem sētas vārtiņiem atradās pagalms- tur soliņš, liels akmens un tukšums. Aiz tukšuma atradās laika sagrauztais šķūnīts un tur tikai laika robi- dziļi un nesasniedzami. Skurstenis, kura dvaša sen vairs nav manāma, un kaut kur dziļi sevī šķūnīts paslēpis kādu putna lolojumu.
.....................................................................................Aizverot acis es sajutu gaisa plūsmu tur ārā, aiz stiklotā rāmja. Tas vijās ap visu, kā pirksti caur maniem matiem, kā asara gar skropstas sānu. Bet tas neko nenozīmēja, ja tur neviens nedzīvoja. Kādēļ?- jo ir grūti būt vienam tukšumā, plašajā pasaulē, kur nepalīdz pat silts smaids.
..................................................................................... Bet kuram gan pašlaik ir viegli- nevienam. Arī man ne, lai gan man nav par ko sūdzēties, tomēr manī ir emocijas, kas grib izlauzties, bet nespēj, jo tām priekšā ir kas...

...kas tāds kam ir grūti tik nesaprastam. Kaut kur zemabziņā ir mazs, bet spēcīgs cilvēciņš, kas grib izlauzties un uzkāpt kalnā uz kura vēl neviens nav uzrāpies. tomēr vienmēr ir kāds bet.Bet, jo kalnu ir pārāk daudz, un ne visus pastumsi, vai uzrāpsies tajos. Atliek būt stipram un turpināt gruzt un rāpties.
Ne viss vienmēr nāks viegli, bet ja nāktu, tad nebūtu vērts piedzīot daudzos mirkļus..

Bet vai šķūnītim priekšā ir kāds kalns, kas nav pastumjams un aarī ne pārvarams?
Varbūt, bet es to nepārbaudzīšu, jo tas atrodas aiz tukšuma. Un man ir bal iekrist tukšumā, jo esmu tik bezspēcīga pret bailēm tajā. Man vēl vajag mammas garo brunču strēmeli, lai tajā ieķertos, tēta garo kāju, aiz kuras paslēpties, brāļa silto roku, pie ka pieturēties, vecvecāku truksmainību, lai stiprinātu sevi un draugus, jo tie mani iestumj lielākiem piedzīvojumiem.

Man vajag to, kas man ir, bet vajag tā, lai tas ir mūžīgi. Tādēļ arī nelapīšu tukšuma atstāto šķirstu. Un šķūnīša laika zobu..

Es mīlu..

Climb

Stāsts sākās ar to, ka es ''sēdēju'' pie datora un rakos bezgalīgi dziļajos informācijas krājumos. Kā jau ierasts izlasu ko un spiežu atkal ''sākums'' un tā jau labu laiku, līdz domas aizlidoja tur, kur putni paceļas spārnos, tur kur acis zaudē jūras bezgalību. Debesīs. Kādēļ? Jo manā priekšā, aiz stiklotā rāmja paverās kas mazs, balts un auksts- sniegs. Tas nemanāmi lidoja no debesu plašumiem. Pa vienai vien sniegpārslas nosēdās aukstajos zāles stiebros, un no viņām pārvērtās tikai rasas piles- ne kas vairāk.

Bet mans skats laukā beidzās, jo sniegs pārstāja snigt. Tomēr, kaut kas tomēr palika, ja ne tur ārā, tad vismaz manā iedvesmā.. Jo uz maniem nagiem nokļuva melnā un baltā nagulaka. Melnā šoreiz apzīmēja bezgalīgo ceļu uz kuru es dodos, lai sasniegtu neiespējamo un iespējamo. Un baltā- no tās tikai mazi, bet nozīmīgi ķeburi palika, kā nospiedumi uz melnās ķetnas.

Un es padomāju, ka šis mazais ķinķēziņš man nozīmē tik daudz.Jo laikam tieši dēļ nozīmīguma katru nagu klāj cits stāsts.

1.baltas mazas lapiņas- kā stilizētas sniegpārslas, kas lēni, bet apzinīgi krīt, lai padarītu pasauli gaišāku!
2.zebras strīpas- nekad nevar zināt kura strīpa- melnā vai baltā gadīsies, tādēļ jābūt gatavam uz visu!
3.viļnainas rūtis ar 1 dimantiņu- tas lai atcerētos, ka spēlējot dambreti reiz kāds no kauliņiem kļūst par dāmu.
4.Smaidīga puisīša seja- arī viņi prot smaidīt. Dzīvē ir jāatrod kāds ar kuru kopā var smaidīt.
5.Kamene/bitīte- Tas mūžīgi smeldzīgais stāsts- Pēc fizikas likumiem kamenei spārni ir neatbilstoši mazi viņas ķermenim, un viņa nēspēj lidot, tomēr viņa to nezin un lido! Tā kā vajag ticēt uzvarai- un uzvara ticēs tev!

Otrai rokai:
1.Lienča ar dimantiņu- Tas tā, lai atceroties, ka kādam šis vārds ir ļoti svarīgs.
2.Zebru strīpas- nekas nekad nebeigsies vienā krāsā.
3. 15- labākais datums kāds ir bijis. Lai visi atlikušie piedīvojumi būtu tik pat labi un mīļi.
4. Vienkārši rūtiņas- Dažreiz ir vienkārši jāspēlē līdz noteikumiem.
5.Krāsas pleķīši- Lai kāda dzīves krāsa gadītos visa piedzīvojuma laikā, vienmēr atradīsies kaut kas ar ko šo pleķi nodzēst, vai vismaz nomaskēt.


Bet atkal paveroties pa logu es aptveru to, ka debesu ceļi ir apmākušies un tas ir dēļ tā, ka kāds atvērs lielo snieka maisu un tad tik snigs- snigs, tā lai trāpa arī manos matos.

Melns+Balts=?...

Kā gan viss mēdz nojiet galīgi greizi. Vai ir tā ka kāds mūsu dzīvi padara, par klavierspēli daudzu gadu garumā.Jo kur gan rodas teju galīgi greizie piedzīvojumi,jeb pārdzīvojumi, un pavisam gaišās domas?
Laikam mūsu dzīvi spēlē kāds,kuram tas padodas, jo tikai labākais pianists spēj pārtulkot dzīves melnbaltās notis un pašas dzīves radīto skaņdarbu.
Skaņdarba ritmu mēs- cilvēki nevaram zināt, jo mēs esam tikai klavieres, ne kas augstāks. Reiz viss notiek galīgi grizi un kas pie tā vainīgs? Tu pats, jeb pianists?

Viss ir tik dīvaini, ja tā labi aizdomājas, jo mūsu pasaulē ir tik daudz, kas melnbalts, tā pat kā visa mūsu dzīve. Iespējams visa pasaule balstās uz 2 krāsām- melno un balto, un kas par to? Vai kaut kas liek par to manīt- nē, tikai es zinu, kā ir jābūt.
Bet kādēļ vispār ir jābūt tikai divām krāsām? Vai tādēļ, ka KĀDS nevarēja izvēlēties īsto un vienīgo, vai dēļ dažādības?
Es nezinu, jo debesis nakts tumšumā ir teju melnas, zebras ir strīpaini melnbaltas, šaha galdiņā ir melnie un baltie lauciņi, klavieru taustiņi ir melni un balti, un krāsu pavedieni manās krāsu burciņās ir melni un balti. Kamdēļ, viss tagad šķiet tik melnbalts?
Un kā ar melno krāsu dzeltenās krāsas paletē? Tā izbojāja dzeltenās krāsās spilgto raksturu. Bet baltā- baltā krāsa dzelteno padarīga pavisam gaišu un atslābināja dzeltenās mirdzumu.
Tād kā? Ir labi, ka ir baltā un melnā krāsa, vai tomēr.....
...tomēr ir tā, ka neviens to pateikt nevar, jo tas jānoskaidro katram, kas spēj sajust melnbalto lidojumu dzīves spēlē.
Un mums cilvēkiem ir jāļaujas KĀDA pianista dzīves spēlējumam un jāļaujas tam, savādāk skaņdarbs beidzies pat īsti nepabeigts....

Vienmēr vieglāk ir izlikties..

Cik cilvēku no mums ir paīstam viņi paši? 100-200 vairāk. Kas to lai zin, jo ikviens no mums valkā stikla masku, kura pasargā mūs no sevis paša. Mēs paši baidāmies no sevis, no tā, ka mums bail sev nodarīt pāri, jo tad sāpēs vēl vairāk.
Bet reiz maska sāk plasāt, jo paša cilvēka īstais gars cenšas izlusties. Un laikā gad tas notiek iet grūti, jo nēsam pie tā raduši. Mūs parasti sargāja iedomu maska, jeb izlikšanās, par to kas nēsam, un iespējams arī nekad nebūsim, bet tā taču ir vieglāk. Jo tā jau patīk citiem, un iespējams tā ir vieglāk.
Nevajag pieļaut, lai kāds ietekmē mūsu patieso, tik tiešām patieso būtību, jo kas gan ir labāks, par īstu cilvēku. Ja nebūsim patiesi, maska reiz saplīsīs pa visam, un tad- tad mēs nemācēsim un nezināsim, ko darīt. Ja nezināsim, ko tad? Tad sāpēc netikai mums, bet arī citiem.
Protams, vieglāk ir paslepties no sevis, bet vai vieglāk ir ciest, no sevis paša?