Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2010. gada 24. oktobris
Slapjaš kājaš
Jā, jā sācies slapjo kāju bums. Un vispār tāds wet&cold time sācies.Brr, tikai siltu tēju rokās un siltā istabā, nekovarāk.
Bet tātad pa visu nākošo nedēļu doma kaut ko šādu padarīt:
Nu vot rīt jāaizčāpo līdz trenniņam- cerams, ka neaizmirsīšu :D vienīgi man man botu un šorti, jo gudrā liene aizmirsa no skolas paņemt. xd
2dien aiziesim pasēdēt pie friziera un uztaisīsim kaut ko wow. Doma no blondīnes kļūt par gaišu bruneti ar kādu krāsainu šķipsnu piešķirt- ja būs tāda krāsa, kādu gribu :D [tad jau droši uzrakstīšu, kā sanācis]
3dienā doma aizceļot pie brāļa uz rīgu, bišķi padzīvot tā tālāk no ierastās dzīves- bet nu to jau 100% nezinu.
Tā jau 3-5 pa rīgu. Ja jau aizdošos uzrakstīšu ari to.
Nu tad jau laikam būs jabrauc mājās un atkal jāsāk domāt par skulu, ilgajiem vakariem pie grāmatām un agrajiem rītiem.. dah
Labi, lai izdodās ;)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru