Kā gan viss mēdz nojiet galīgi greizi. Vai ir tā ka kāds mūsu dzīvi padara, par klavierspēli daudzu gadu garumā.Jo kur gan rodas teju galīgi greizie piedzīvojumi,jeb pārdzīvojumi, un pavisam gaišās domas?
Laikam mūsu dzīvi spēlē kāds,kuram tas padodas, jo tikai labākais pianists spēj pārtulkot dzīves melnbaltās notis un pašas dzīves radīto skaņdarbu.
Skaņdarba ritmu mēs- cilvēki nevaram zināt, jo mēs esam tikai klavieres, ne kas augstāks. Reiz viss notiek galīgi grizi un kas pie tā vainīgs? Tu pats, jeb pianists?
Viss ir tik dīvaini, ja tā labi aizdomājas, jo mūsu pasaulē ir tik daudz, kas melnbalts, tā pat kā visa mūsu dzīve. Iespējams visa pasaule balstās uz 2 krāsām- melno un balto, un kas par to? Vai kaut kas liek par to manīt- nē, tikai es zinu, kā ir jābūt.
Bet kādēļ vispār ir jābūt tikai divām krāsām? Vai tādēļ, ka KĀDS nevarēja izvēlēties īsto un vienīgo, vai dēļ dažādības?
Es nezinu, jo debesis nakts tumšumā ir teju melnas, zebras ir strīpaini melnbaltas, šaha galdiņā ir melnie un baltie lauciņi, klavieru taustiņi ir melni un balti, un krāsu pavedieni manās krāsu burciņās ir melni un balti. Kamdēļ, viss tagad šķiet tik melnbalts?
Un kā ar melno krāsu dzeltenās krāsas paletē? Tā izbojāja dzeltenās krāsās spilgto raksturu. Bet baltā- baltā krāsa dzelteno padarīga pavisam gaišu un atslābināja dzeltenās mirdzumu.
Tād kā? Ir labi, ka ir baltā un melnā krāsa, vai tomēr.....
...tomēr ir tā, ka neviens to pateikt nevar, jo tas jānoskaidro katram, kas spēj sajust melnbalto lidojumu dzīves spēlē.
Un mums cilvēkiem ir jāļaujas KĀDA pianista dzīves spēlējumam un jāļaujas tam, savādāk skaņdarbs beidzies pat īsti nepabeigts....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru