Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2010. gada 23. oktobris
Šodiena tāda neta garlaicīga, ne ta interesanta diena. Neko nedarīju vienkārši atpūtos no visas.
Bet man lika aizdōmāties dažas bildes, un esmu pamanījusi to, ka mani piesaista melnbaltas bildes- nezinu kapēc, bet iespējams melnbaltās bildes dara mūsudzīvi krāsaināku?!!
Bet citreiz vajag vienkārši atbrīvoties un darīt to, kas pašu dara laimīgu un dara arī citiem prieku. Paskraisīsim ar plikām kājām, pa peļķēm, t-kreklā un ''sortos iesim palēkāt pa sniedziņu, ritīgi satuntuļojušies iesim mājās, kad lietus gāaaaažzzz, bet mums nav lietussarga. Un pasmaidīsim, tad kad jūtam, kad ir galīgi pīiiiiii........
Esi brīvs!!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru