Es esmu satikusi savu cilvēku. Savu vīrieti. Stokholmas mīla.

Es nezinu, kas, kā un kāpēc. Nejautā man, vai man bail. Man ir. Bet tās sajūtas tagad ir neaprakstāmas.

Ak, likteni. Atkal gribi paspēlēt paslēpes? Tu slēpies, es meklēju. Sarunāts. Meklēju, meklēju, bet atrada mani. Esmu apjukusi un skaitu dienas, līdz savu atradēju satikšu. Stokholma-Latvija. Tāds nieks vien ir, tu saki. Es tā nedomāju. Man bail. Bet vēlme liela.
Bet spēles vairs nespēlēsim, sarunāts?!

Es sēžu un domāju. Vairs dienas neskaitu, bet kaut kas nav tā. It kā nav garastāvokļa, it kā ir skumji. Es dažkārt sevi nesaprotu. Tā, laikam, iesākas visi mani rudeņi. Nedaudz dzestri, arī sirdī.
Un tie sapņi, kas neliek man mieru. Edgar! Tač' ej prom no sapņiem, mūsu stāsts jau sen izrunāts, lūdzu, nenāc atkal mani sāpināt, pat miegā. Nu labi, tur gan man pāri nedari, tur vismīļākais.

Un tā es jau kuro dienu cenšos saprast, kas ar mani nav kārtībā. Pietrūkst kaut kas,kaut kā..

Tikko beidzu skatīties šovu ''The Bachelor''. Pēdējā sērija. 2 sievietes, 1 gredzens. Nedaudz līdzība no ikdienas. Viņš, kurš saka, ka mīl, tik ļoti, abas. Un beigās izvēlas vienu. Zinu, zinu, tādi ir tie šova noteikumi, bet tomēr ir grūti sažņaugtiem īkšķiem sēdēt un cerēt, lai izvēlas pirmo nevis otro. Un brīdī, kad viņš pasaka-''es tevi nevēlos sev blakus..''', plaukstas vairs nav sažņaugtas un iekšēja vilšanās. Sieviete tikai nosaka, ka tik ilgi bija nocietinājusies no visiem un brīdī, kad viņa ir atklājusies un iemīlējusies viņas sirdi atkal salauž. Viņa riskēja un tika salauzta.

Šķiet, ka šis scenārijs notiek tik bieži un ne jau tikai šovā. Dzīvē.
Tā es aizdomājos par to, ka tikai parādīts cik viegls ceļš ir līdz mīlestībai, un cik ātri to var apgriezt. Kaut kā skumji patiesībā. Iedomājos sevi. Palika vēl skumjāk.

Neesmu no šova, lai gan visa dzīve man kā tāds šovs. Bet tās lietas, sajūtas kurām esmu gājusi cauri. Puiši, kuri sāpinājuši mani un kurus sāpināju es. Ak, ja jūs zinātu, cik ļoti es nožēloju tos brīžus, kad teicu nepatiesus komplimentus un izdarīju nepareizas izvēles. Bet ko nu vairs, tu saki. Es saprotu, nekas. Bet lai piedotu kāds cits sākumā ir jāatzīst sava kļūda sev un jāpiedod ir pašam, tad to spēs izdarīt kāds cits. Taisnība.

Šīs dienas atziņa ir: Ja tu riskē, tad pieņem faktu, ka 90% gadījumu tu zaudēsi ir tikai 10% lai uzvarētu. Tu jautāsi- kāpēc tik maz? Lai būtu lielāks stimuls. Jo gatavojoties tikai uzvarai zaudējums ir divtik sāpīgs. Es zinu.

Nekad neatdodaties cilvēkiem morāli vairāk nekā jūs spējat. Tad būs jādzīvo aplauztiem spārniem, aplauztām domām. Tas sāpinās. Nepieķerieties cilvēkiem vairāk, nekā šis cilvēks spēs jūs panest. Uzticies sev vairāk. Ja saki- nevajag, tad nevajag. Nemelo citiem, un galvenais sev.
Es zinu kā ir brīdī, kad gribi iestāstīt- man šis cilvēks būs īstais. Bet patiesībā īstais viņš ir kādai, kura pēc viņa ilgojas un gaida, ne tev, kura vienkārši nespēj atlaist, jo tā ir vienkāršāk.
Nevajag padoties brīžos, kad viss šķiet bezjēdzīgi, nu nevajag. Jo tad bezjēdzīgs esi tu, cilvēk. Mēs esam radīti, lai cīnītos. Netici? Pajautā mammai. Es ticu, ka 'ja viņa būtu padevusies, tu tagad nelasītu šo savārstījumu, jo viņa cīnījās tevis dēļ.! Un dažreiz mēs to aizmirstam- cīnīties. Par taisnību, par mīlestību, par dzīvi-skaistu dzīvi.
Mēģini atrast katrā dienā iespēju pasmaidīt- kaut mazāko. Pat ja saplīsusi kurpe zini, ka tiksi pie jaunas vai salīmējot veco iegūsi, ko savādāku. Smejieties- cilvēki, smejieties. Par niekiem, pat lielām lietām, vienmēr. Situācijās, kad nedrīkst, bet neturi sevī, ja kas laužas ārā.
Bet galvenais piedodiet. Neturiet ļaunu. Bet neatdodat cieņu.
Esi, cilvēks!

Par tiem, kas aiziet- uz brīdi, tālāk, uz visiem laikiem- par tiem, kas prata pieskarties sirdij, kaut ar dvašu.

Redzi, tā jau dzīvē notiek. Tā mēs noteicām, kad ar meitenēm sēdējām kojās un runājām par dzīvi. Tā notiek vienmēr, visu laiku, nu... .. varbūt ik pa laikam. Tavā dzīvē ienāk cilvēks. Nav svarīgi- meitene, vai džeks, bet ienāk.
Tā jūs iepazīstaties, sākat uzticēties, dzīvojat laimīgi, draudzīgi un tā.. Un tad pienāk diena, kad viss. Jūs vairs nerunājat, nesazināties un pat nezināt ko otrs dara, ja neapskatāties twitterī vai swarm'ā. Cik nožēlojami patiesībā.

Un tā mēs dzīvojam, nekad nezinādami kāpēc tā ir noticis. Kad daļa no mums, mūsu draugiem/paziņām ir zudusi. Dažreiz tik ļoti... Tik ļoti...


Es zinu, muļķīgs salīdzinājums, bet tas ir gandrīz kā apsolīties- līdz mūža galam, un beigās tās draudzības mūžs ir īsāks par dzijas ceļu, kurš ved gar māju. Skumji, ne tā?

un vai Tu tagad- jā tu, iedomājies kādu cilvēku ar kuru zudusi ciešā saikne, lai gan kādreiz domāji, ka tā nebūs, ka jūs 'būsiet viens otram?

Varbūt. Bet kāpēc mēs tā darām? Mēs baidāmies?- ja tā, no kā?- no tā, ka savam labajam draugam, kuram varējām uzticēt lielāko daļu savas dzīvēs mēs nevaram pateikt- es kļūdījos, tu kļūdījies, es tevi vēlos sev blakus tuvāk,nekā dr.lv online sarakstā.
Mums kauns atzīties? Mums...
Visvairāk mūs var atturēt vēlme vilties. Bet ja nu draugs vīlās mūsos?- Dots pret dotu.
Man nepatīk zaudēt, bet tas notiek tik bieži.
Varbūt tā ir lemts- viens ienāk, cits iziet. Kā loks. Jo pārapdzīvotība draugu lokā nav ļauta.

Bet joprojām, mās'!

Rudens vienmēr bijis mans gadalaiks. Mīļākais un  nīstamākajs, bet ne par to šoreiz ir stāsts.

Nejauši twitterī izlasīju frāzi: ''Ja tu būtu dzēris, un būtu vienā istabā ar visiem puišiem, kurus tu esi mīlējusi, vai kuri tev ir bijuši ļoti svarīgi-kuru tu izvēlētos/ ''kristu'' ap kaklu?

Likās, ka visu dzīvi es atdotu, lai atkal kristu viņa skavās- tā pirmā un lieliskā, bet pēc pēdējās reizes, kad tikāmies, un kaut uz pāris mirkļiem biju viņa vienīgā, es sapratu to, ka visus šos gadus es alku piepildīt vienu- atkal sajust to, ko jutu sākumā. Tos taureņus vēderā un galvā, to atkal satikšanās prieku un šķiršanās rūgtumu, bet zini.. .. lai kā es to negribētu atzīt- taureņi ir aizlidojuši, satikšanās prieks pārvērties parastākajā ''čau'', bet šķiršanās rūgtums, tas kaut kādā ziņā ir pagaisis.
Visu šo laiku es tiecos pēc atmiņām, nepiepildītiem mērķiem. Atmiņas, tomēr, ir skaistākas par to, kādu biju iedomājusies esošo situāciju. Un labi vien ir, ka atkal mūsu lūpas satikās. Tās bija pēdējās atvadas, kuras vilcinājām  gadus.
Un tagad atkal par pašu tēmu. Vai es zinu, kuram es kristu ap kaklu? ..Es nezinu.
Sāku ''lasīt'' kopā atmiņu drumstalas par saviem mīļākajiem vīriešiem... .....              .........      .........
Bet vai vispār ir kāds, kura dēļ ir vērts vēl reizi atvērt sirdi nezināmajam?
..atveru savu kontaktu listu telefonā.
..saprotu, ka vienīgie vīrieši, kuri manā dzīvē ir bijuši svarīgāki par pāris randiņiem un skūpstu pilsētas parkā ir tikai divi. Vienu es pieminēju tikko, bet otrs ir tas pats, kurš manu sirdi salauza tik ļoti, ka negribējās ne ēst, ne gulēt. Un vai ir vērts vēl reizi sev nodarīt pāri, ar tiem pašiem cilvēkiem, tām pašām kļūdām un tām pašām asarām?!
Nē.

''Uz brīdi īsu, bet tik patiesi īstu..''

 

Nekad neticēju, ka tas varētu notikt. Bet kaut kur dziļi sevī es cerēju. daudzpunkte. 

4

Pirms sāc lasīt, uzspied ''play'' - https://www.youtube.com/watch?v=prbntRmBgio
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem šim ierakstam ir nosaukums. Četri. Tik cilvēki mēs bijām. Tik dienas - reiz divi, mēs nodzīvojām kā vislieliskākais draugu loks.
13.gada vasara. 4. augusta nedēļa. Viņš, kas teica: ''Šodien ir vienīgā diena 200 gadu laikā, kad varēs redzēt Marsu, vai nevēlies to ieraudzīt kopā ar mani?''.Es piekritu. Bet nakts bija tik apmākusies, ka zvaigžņu pāris iemirdzējās, bet ne Marss. Tā mēs tur sēdējām- divi, gandrīz nepazīstami cilvēki, ,kaimiņi. Bikli runājām par pašsaprotamām lietām un zvaigznei krītot viņš mani... jā..samulsināja.
Bijām divi vien. Tie paši 4, tikai izdalīti uz 2.
  Otrs mūsu zvaigžņu pāris radās iespējami savādāk, bet par to mani pirksti klusē.
Tā sākās mūsu stāsts. Vasaras beigu neaizmirstamākie piedzīvojumi. Garas naktis pie ezera, kad vienīgais, kas bija vajadzīgs bija apziņa, ka esam četri. It kā kopā, bet tomēr sadalīti uz divi. Bijām mēs, klusums, neliels mulsums, un apziņa, ka šīs naktis ir mūsu.
Ugunskurā degoši maršmellovi, un smiekli par tiem. Pastaigas līdz laipai, lai pabūtu divatā. Un ciešākie apskāvieni, ar čukstiem- tu esi labākais, kas ar mani ir noticis. Un uz jautājumu:'' Kas būs, kad būsim katrs savā pilsētā, tiek atbildēts- viss būs labi, mēs esam viens otram un tas ir galvenais.''
Ticība, ka tā arī būs, protams, nerimstoša.
Sacensības, treniņi un vēlme tur būt, lai tikai satiktu savu četrinieku. Tandem4.
Tas bija skaisti. Bet šodien, tieši pēc gada tas liekas neiespējami.
Mēs, meitenes, slaukām asaras un domājam par to, bet vai 'mūsu vīrieši par to aizdomājas, diez vai. Bet es atdotu daudz, lai tikai vēl vienu vakaru, varētu pavadīt ar aukstām rokām un karstiem skūpstiem, maršmellovu smaržu un neizpildāmiem solījumiem.
Arī ja vīrieši to neatceras, gribētu, - ja nu kādreiz iedomājaties, tad pasmaidāt, jo tas bija skaisti.

 

Pirms gada es tev stāstīju, cik laimīga esmu. Cik dzīve ir skaista. Tad sūdzējos par to, kā no manas dzīves aizgājusi daļa manas laimes.
Un pēc gada mēs atkal tiekamies tieši tur, kur šķīrāmies. Šeit.
Jā, pirms gada likās, ka manas dzīves lielā iespēja beidzot ir atnākusi, nu tas princis- ar to balto zirgu. Bet īstenībā cik ātri viņš atnāca, tik pat ātri viņš aizbrauca, tikai šoreiz ne ar zirgu, bet savu sudraba bēmvē.
Tādi jau, laikam, ir tie bembisti- atbrauc, paplosās un aizbrauc. Viņš mani pamatīgi saplosīja, sameta šķembas tieši sirsniņā. Šķiet, ka pāris no viņām joprojām šad tad ieduras.
Mums tagad būtu jāpaceļ vīna glāze un jāuzsmaida ar tekstu: ''tad par to mūsu gadadienu!'', bet nu glāze jāceļ man vienai un jāsaka: ''Par bēdu aizlieto kristālu, un par to, lai tā vairs nenotiek!''
īstenībā visas šīs bēdas biju jau sen atlikusi malā, bet kā pienāk tā mana mīļākā augusta nedēļa, tā atkal acīs mirdzums. Lai gan es zinu, ka tu pat neatceries ,kā mēs satikāmies zvaigžņu lietū, kā sildīji manas rokas pie tējas tases un uzdevi neskaitāmos jautājumus- par ko tu domā?
Pēc gada es beidzot spēju atzīties, par ko es domāju:''Ko es darīšu tad, kad šis viss beigsies?!''
Atbilde nu ir skaidra: Stāstīšu draugiem, ka tas bija skaistākais romāns, kas iesācies pēdējā vasaras nedēļā. Tās bija naktis, kad jautāju- kas notiks, kad tu būsi prom, kas notiks.. Un tu tikai man glāstīji galvu sakot: '''tā nenotiks, es būšu tev blakus..''
Un kāpēc ir tā jāmelo.
Blakus man biji tos mēnešus, kad tev tas bija izdevīgi, tagad atliek tikai uzsmaidīt brīdī, kad satieku tevi un ar vēlmi pajautāt- pa kuru laiku mēs izšķīrāmies, jo tā īsti tu man to nepateici, tikai pagriezi muguru..
Bet neko, viss ir labi- tev. Jo tu iemīlējies naudā. Tev tagad ir labi. Un es par to priecājos.
Un ,tomēr, gribētu, lai tieši mūsu īstajā dienā tu man piezvani un pasaki-  vai nevēlies glāzi vīna un vienu zvaigžņotu nakti nomodā?
Es apsolu tev pateikt, ka zvaigznes vari nonest savai draudzenei, man pietiks ar domu, ka tu zini manu vārdu, un to pasaki tikai.. nekad.
Laiki ies, bet manā dzīvē paliks viena maza dvēselīte, kas vienmēr atgādinās par šo pēdējo vasaras nedēļas dienu, kurā viens otram teicām- tu mans, es tava. Mana māsīca. Redzi, viņai būs gads, tas gads, kas vairs nav mūsu. Es viņu mīlu. un tevi..
Tikai neaizmirsti...

Attiecībās nevar dzīvot kā ņerga pa salātlapām.Tā teiktu mana kursa biedrene. Bet tā ir. Ja esot attiecībās, aizliedz izklaidēties ar draugiem, un sevi piesien meitenei pie labā sāna, tu manās acīs esi salāts. Un es tevi varētu plūkāt un plūkāt. Tavs draugs ir arī mans draugs. Un viņam arī gribas vieglprātīgu sēdēšanu pie bāra un smiešanos par sekliem jokiem, kokteili un lattee. Un tu neļauj?
Mani tas apbēdina.
Tāpēc, džeki, neesiet ņergas un nedzīvojiet pa salātlapām. Visam ir mērs. Un visi grib nedaudz vieglprātības glāzes 6dienas vakarā.

Dažreiz jau nevajag daudz- pavisam nieku.

Kad esi slavas zenītā viss liekas perfekti, lieliski un neiedomājami. Liekas, ka esi pasaules valdnieks kaut tikai savā, vienā jomā. Tu esi labākais. Nepārspējamais. Es tam ticu. Un tad tu man saki:'' Es nākamgad spēlēšu ar viņu!''
Un es nesaprotu, kā? Kā tu grasījies man to pateikt tā, lai man nesāp. Zini, draugs, partneri, šis teikums lika nedaudz sagrūt manai pašapziņai un vēlmei celties. Tikai.... tu to nesaprati.
Jā, tagad Tu esi viens no labākajiem, sev. Un arī man. Bet manam viedoklim šeit nav vietas. Tikai atceries, kurš bija cilvēks, kurš iemācīja Tev iemīlēt sportu, kā to mīlu es. Kurš bija tas, kas pat brīdī, kad nezināji noteikumus teica:''Es spēlēšu ar Tevi vienā pārī!''. Tu jau esi to aizmirsis. Kurš cīnījās dēļ visa un atbalstīja... Bet tas jau bija sen, bet ''paldies'' jau ir par daudz lūgts.
Kad atcerēsies piesakies.

#volley

Vasara savu elpu iepūta tieši man sejā. Domas par skolu tiek atstātas tiem mēnešiem tālākajiem, bet pašlaik domās tikai..
..tikai tik daudz es zinu par to, ko vēlos. Bet beidzot es negribu teikt ''vēl ne!''. Es gribu tagad un uz visu mūžu. Man pietiks laika un vēlmes. Neatturi mani no tā. Es aizmirsu. Un atkal sāku. No jauna.
Ehh, atkal tas laiks, kad no rokām negribi izlaist telefonu un vienmēr vēlies, lai iemirgojas īsziņas signāls. Un draugiem.lv arī stāv atvērti ar domu ''ja nu..''
Tas sports mani vilina. Un iemīl..

Aiz visas lielās steigas dažreiz šķiet, ka pietrūkst tik daudz- naudas, draugu, laika, iespēju, dzīves piepildījuma. Vienīgais, ko jūti ir sirdspukstu ātrums, bet ne jau no kā aizraujoša, bet no steigas. Beidzot pienāca brīdis, kad laiks apstājās. Mans laiks. Es gāju un smaidīju. Par ko? Es nezinu.
Riet saule, pulkstenis ir aptuveni 21:30, šoseja, un es. Likās, ka gaiss smaržo daudz labāk kā parasti, vējš ir siltāks un es skaistāka. Kaut kāda sava veida harmonija ienāca manī.
Sajutos brīva. Beidzot. Atkal. Viena pati sev. Sajutu piepildījumu tajā, ka esmu viena. Bieži tas negadās.

Dažreiz šķiet, ka atklāt jaunu Ameriku būtu vieglāk kā saprast vīriešus. Vienā brīdī kā parasti draugi, nākošajā jau '' mana mīļā''. Es nesaprotu.

Pavasaris ir brīnumains laiks, arī ar mani notika kas neparasts.

5diena. No skolas devos prom ātrāk, jo es tik ļoti vēlējos būt tur. Ieeju autoostā un pirmais ko ieraugu ir ļoti izskatīgs puisis. Stāvu rindā, lai nopirktu biļeti un kases stiklā ievēroju, ka arī viņš mani vēro. Pašai arī galvā radās idejas- ka kaut kur šis cilvēks ir jau redzēts- bet nodomāju- es tikai kļūdos.
Nopirku biļeti, un devos uz kafejnīcu, lai nopirktu ko pusdienām. Tā nu gaidīju savu autobusu un nodomāju: ''Ehh, tik izskatīgi puiši jau nebrauks uz manu pilsētu, bet gan jau uz kādu Rīgu''.
Laiks jau tūlīt doties uz autobusu. Dodos uz pieturu un vollā- priekšā šis puisis. Es sasmējos pati par saviem minējumiem. Tā nu viņš iekāpj autobusā, jo viņam ir kāda 4 biļete, bet man 15. Sakritības pēc sanāca apsēsties pretī  viņa sēdvietai.
Prātā rosījās domas- uzrunāt viņu, neuzrunāt, uzrunāt, neuzrunāt. Protams, es neuzrunāju. Ieliku austiņas un klausījos mūziku- arī viņš darīja to pašu.
Mana pilsēta- dodos laukā no autobusa un nodomāju: ''Ha, ha, vakarā twitterī būs twīts- ''Meklēju meiteni, kas ar mani brauca maršrutā- Valmiera-Alūksne un izkāpa Smiltenē''. Nosmējos un izkāpu. Viņš gan neizkāpa manā pilsētā.
Tā nu devos mājās. Pienāca vakars un kā ierasts garlaicību kliedēju sērfojot internetā. Draugiem.lv un statistikā parādās šī puiša bilde. Es no izbrīna nezināju kur likties, un nu jau gan man bija skaidrs- es uzrakstīšu!
Vienkārši uzrakstīju: ''Hei, šī ir liela sakritība?'' Tā arī sākās mūsu sarakste, kurā viņš pateica, ka jā, šī ir liela sakritība, lai gan ne gluži vienkārši tas notika. Viņš izstāstīja situāciju no sava skatu punkta:

''Autoostā ienāk meitene un pirmais ko es iedomājos ir- Kur es viņu esmu redzējis? Domāju, un nevaru izdomāt, līdz beigās sapratu- volejbols. Jā, es esmu redzējis, kā viņa spēlē. Arī futbola mačos ir viņa bijusi.
Tomēr autoostā tik daudz cilvēku, ka vienīgā vieta, kur apsēsties ir blakus man. Lieliski- tur arī viņa apsēdīsies.
Bet tomēr tā nenotika. Autobusā gan apsēdās tieši pretī, gribēju uzsākt sarunu, bet nezināju ko teikt. Tā arī pagāja šis ceļš.
Nonācis mājās sapratu, ka tā to nevar atstāt, un man ir jāatrod šī meitene. Domāju pat twittera ierakstu, bet sapratu, ka mans konts ir privāts, tādēļ nekas no tā neizdosies. Atvēru google.lv un meklēju volejbolistes. Pagāja puss stunda līdz man tas sanāca un tā nu es tevi sameklēju draugiem.lv''

Noklausoties šo stāstu, man tas likās ļoti interesanti. Tā nu es ieguvu paziņu vienkārši dodoties mājās.
Gan jau Tu padomāji, ka tas bija sākums mīlestībai, bet tā nu gluži nebija. :)

Kad man liek raksturot sevi, es nedaudz mulstu, jo manis ir tik daudz, kad reizēm nav nekā. Še esmu jūra, kurai nav vietas- tā izlaužas no saviem krastiem, tā pat arī es- laužos ārā no savas komforta zonas. Tad esmu salna uz peļķes, kura tiek izbradāta un lauzta.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šodien mēs paši esam sava likteņa veidotāji, ka mērķi, ko esam noteikuši, nav neizpildāmu, ka ciešanas un pārdzīvojumi nav neizturami. Tik ilgi, kamēr nezaudēsim ticību mērķim un apņēmību uzvarēt, uzvara BŪS mūsu! /V.Čērčils/

Ar tevi es lasīju kastaņus

rudens trūdošās milzīgās lapās

un rudens bij nosalis un kluss

kā atvests no dienvidiem papuass.

Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts

ar mākoni lielu un zilu

un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs

un ka es… tevi mazliet mīlu.

Tev bij tādas rokas nosalušas

un tu runāji visādus jokus

un debesis bij zilas, zemas un pušas

pār mums abiem kastaņkokos.

Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā

jau no bērnības apbrīnoti

teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā

un varbūt pat ļoti.

Imants Ziedonis.

Prāts nāk ar laiku, teica Liene, sēžot ar tējas krūzi rokās, un klausoties vecas dziesmas. Pirms laika uzrakstītie 2000 vārdi lika saprast to, ka es esmu mainījusies. Un tas viss noticis šo gadu laikā. Esmu izaugusi no savām kļūdām, nožēlojusi darbības kas veiktas un sapratusi, ka esmu pārāk jauka šādiem cilvēkiem. Beidzot esmu izslēgusi kādus cilvēkus no savas dzīves. Tā pilnībā. Tie vairs neienāks manā dzīvē. Pārāk daudz kas ir zaudēts, un tas joprojām iekšēji grauž. Huuhh.
Tāpēc, lūdzu, saprotiet ja uz ielas jums paeju garām nepasveicinot.

Morning.

My first stop motion video for my photo lesson. About my mornings before school.

Lūk, man pirmais stop motion video, kurš gan veidots fotomācības stundai, bet nu tādi ir nosacīti mani rīti kojās. :)

Par ēnām2.

Atceries kā stāstīju par to, kā nevajag padoties, tiecoties uz mērķi? Redzi, Tev ir iespēja ielūkoties kā man gāja šai ēnu dienas piedzīvojumā.

‘’Mans Ēnu dienas veiksmes stāsts’’

Ierasts ceturtdienas rīts, kurš mainījās brīdī, kad telefonā ieskanējās īsziņas signāls. Atveru ziņu, tajā vēstījums: ‘’Sveiks, skolēn! Žurnāls TopGear Tevi ir izvēlējies par savu ēnu,’’ aiz prieka nezināju ko darīt- kliegt, dejot, vai klusībā baudīt šo brīdi. Es izvēlējos kliedzienu.

Ar to arī sāku savu ceļu uz Rīgu, jo dzīvoju Smiltenē un braukšana līdz galvaspilsētai vien likās neliels piedzīvojums.  Nonākdama sarunātajā tikšanas vietā manam skatienam paveras pieci jaunieši un, atbildīgais žurnāla redaktors, Viesturs Kundziņš. Iepazīšanās un apjausma, ka būšu vienīgā meitene, kas baudīs šo piedzīvojumu. (..atkal sajūsmas kliedziens, bet to, šoreiz, paturu pie sevis.) Visi nedaudz bikli, tomēr, iepazīstas savā starpā, bet nepārmij ne vārda, tomēr šo klusuma vilni pāršalc galvenā redaktora Ilmāra Līkuma ierašanās- tagad gan esam pilnā sastāvā un varam sākt savu Ēnu dienu.  Es un septiņi vīrieši- tas vien liecina par izdevušos dienu, tomēr vajag doties piedzīvojumā, tādēļ kāpjam mašīnās, kuru dēļ mana sirds sitās straujāk- Mazda3 un Range Rover evoque.

Pirmā pieturvieta mūsu piedzīvojumam ir ‘’Ātruma cilts’’, blakus Biķernieku trasei. Tur vēlreiz iepazīstamies, noskaidrojam- no kurienes esam, ar ko nodarbojamies, kas interesē.. Saprotam, ka visiem ir viena diagnoze- ātrums, jeb esam, vismaz nosacīti, ‘’benzīngalvas’’.  Mani kolēģi iepazīti, tad sākām pašu galveno, stāsts par TopGear Latvija redaktoriem, jeb šodienas svarīgākajiem cilvēkiem.  Nepazīstot viņus man likās, ka viņi būs ‘pārsolīdi’ vīrieši, kuri negūs prieku, no mūsu piedzīvojuma- es maldījos. Abi redaktori ir ļoti aktīvi, ar lielisku humoru apveltīti cilvēki, kuros es varētu klausīties ilgi, un viss stāstītais likās ļoti saistošs arī man.  Es uzzināju  visu- kā top žurnāls, kādi cilvēki piedalās tā tapšanā, cik ļoti ir jāmīl savs darbs- šajā brīdī es biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu pareizajā vietā un pareizajā laikā, un šie cilvēki ir īstie padomdevēji.  Šo profesiju es iemīlēju vēl vairāk. Radās jautājumi, meklējām un guvām atbildes. Diskutējām un daudz smējāmies. Es, redaktori- Ilmārs un Viesturs esam uz viena viļņa- tā vismaz man likās, un es baudīju mūsu sarunas.

Sarunas laikā diskutējām par žurnāla tapšanu un vienu no svarīgākajiem faktoriem tajā- fotogrāfija.  Tā nu devāmies uz Biķernieku trasi, kurā tapa fotogrāfijas žurnāla TopGear Latvija marta numuram.  Arī šī daļa bija piedzīvojums man, jo fotografēties žurnālam, kopā ar jaunākajām mašīnām nenākas bieži, un atmosfēra, kas valdīja mūsu vidū bija brīva un nepiespiesta. 

Pēc fotografēšanās un sarunām devāmies uz sporta kompleksu- 333. Tieši tur piepildījās mana klusā vēlme- tā pamatīgi izmēģināt, uz ko spējīgas ir šīs automašīnas. Tas piepildījās. Es attapos priekšējā, blakussēdētāja krēslā, prātīgi-neprātīgi riņķojot pa trases līkumiem un ‘reibstot’ no ātruma un riepu smaržas. ‘’Es esmu īstajā vietā, ‘’ es nodomāju. Brauciena laikā mēs runājām tā, it kā būtu pazīstami jau ilgi, jokojām un izzinājām viens otru.

Šī daļa piedzīvojumam beidzās tajā pašā vietā, kurā sākām, tikai kā pilnīgi citiem cilvēkiem- daudz izglītotākiem un komunikablākiem.  Es sapratu to, ka šī Ēnu diena un šie cilvēki parādīja man virzienu, kādā es vēlos sevi realizēt- žurnālistikas un auto savienojums. Varbūt neraksturīgi meitenei, bet tā es jūtos. Ieguvu pieredzi, kura man noderēs turpinot mācības Reklāmas dizainā, kā arī iespēju skolas praksi realizēt TopGear Latvija žurnāla redakcijā, tādēļ, varbūt, pavisam drīz tieši Tu turēsi rokās jaunāko izdevumu, kura veidošanā arī es būšu pielikusi savas zināšanas un sajūsmu.

Teiksim tā:’’ Dedzini riepas, nevis dvēseli!’’

Liene Krūmiņa.

Klejojot internetā uzdūros uz šī:

''Mīlestība nav nedz liela, nedz maza. Tā ir tikai mīlestība. Jūtas nevar izmērīt kā ceļa ilgumu. Ja to tomēr darīsi – nevilšus sāksi salīdzināt ar to, ko kādreiz esi kaut kur redzējis, vai ar to, ko cerēji atrast. Un tad tev vienmēr nāksies klausīties svešos ceļojuma stāstos tā vietā, lai dotos ceļā pašam.''

Cilvēks, kuram netīk savu identitāti veidot aiz cita. Tā es. Es, kurai patīk būt redzamai, priekšā, un tiekties tik ļoti pēc mērķa. 

Kā jau katru gadu uzstādītais mērķis kļūt par ēnu, uz vienu dienu, uzņēmumam, personai, kurai manās acīs ir liela saistība ar manu vēlamo nākotni, un potenciāls. 

Pirms gadiem 2 pirmo reizi gribēju pieteikties šajā absolūtismā. Uzrakstīju 3 motivācijas vēstules, vairs neatceros kādas un kam, bet uzspiedu sūtīt. Acis tik lielas, kā pogas un gaidu atbildi. Tik rādās- ''gaida'', ''gaida''. Un nesagaidīju. Biju ļoti vīlusies. 

Pagāja gads un atkal, pirksti jau slīd pār taustiņiem, un domās ''šī būs mana lieliskākā motivācijas vēstule''. Protams, mani nepieņēma. Tad es sāku domāt, kas ar mani nav kārtībā, ja jau 2. gadu neviens negrib mani par savu ēnu. Es tiešām neesmu pat ēnas cienīga?

Šis gads. Nav divu domu, sāku februāri ar motivācijas vēstulēm. Meklēju kam sūtīt to brīnumu, atduros pie fakta, ka visa ir tik daudz, ka nav nekā. Ne mākslā, ne sportā. 

Piesakos tallink, kā izklaidētājs. Piesakos TopGear latvija, kā žurnālists, jo es tač' to mācos. Piesakos pie sportista, jo mīlu sportu. 

Domāju, ka kārtējo gadu palikšu izsvītrota no visiem sarakstiem, jo TopGear pieteicos jau 2. gadu. 

Pēkšņi ziņa, ka būšu sportista ēna. Es staroju. Laime. Absolūta. 

Viss sarunāts. Tikšanās 11.

Šodienas rīts. Sms. Jūs apstiprināja par ēnu TopGear latvija. Tici man, tu pat nespēj iedomāties kāda harmonija mani pārņēma. 

Mana laime, potenciāls, vērtība. Viss ko es vēlējos. No ļoti daudziem pieteikumiem es tiku izvēlēta, kā viena no 6 ēnām. Tas ir nopietni? Kā? 

Atziņa ko es vēlējos pateikt?!: Nekad! Nekad neatmet cerības, pie tā ko ļoti vēlies. Ja nesanāca man pirmos 2 gadus, redzi, sanāca trešajā. Un tas, ko ļoti vēlējos. Vienmēr vajag tiekties uz mērķi, lai cik ilgu laiku tas prasītu, jo šogad, kaut uz pāris stundām būšu ''ēna'' cilvēkam, profesijai kas ir man svarīga, t.i. žurnālistam, vēl pietam sporta. 

Tici sapņiem un tie piepildīsies. 

''Lielos mērķos vieglāk trāpīt''!

Pirms lasi šo epifāniju, noteikti fonā uzliec http://www.youtube.com/watch?v=94rnVuKqZEs


“Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?
Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved.
Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.
Es tīšām apeju uguntiņas un gaismu logos. Kad tu ej naktī, neskaties gaišos logos! Pēc tam tu apžilbis nekā neredzēsi. Tu būsi kā suns, zaudējis ožu. Es tīšām eju ar līkumu ugunīm.
Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. Ja jūs esat peldējuši lielos ūdeņos, jūs to zināt. Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik jūra ir diža un tumsa ir diža, un tu pats esi drošs.
Kad es tā laužos cauri tumsai, man reizēm ienāk doma prātā, ka varbūt es spīdu, pats to neredzēdams un neapjauzdams, un kaut kur tālumā kāds mani redz kā sīku jāņtārpiņu kustamies. Dievs tas vis nav, es esmu materiālists, bet Liktenis tas varētu būt. Un tad es domāju: vai viņš redz, ka es brienu pa brikšņiem, bet tepat blakus ir citu cilvēku iestaigāts ceļš? Vai viņš smīn par mani? Vai viņš redz to bedri, kurā es iekritīšu vai arī aiziešu tai līdz ar malu? Vai viņš gatavojis man to bedri?
Un tad man uznāk tādi spēka uzplūdi, ka es smejos par viņu. Es, mazais punktiņš tumsā, sasprindzinu savu ožu, iededzinu savas acis un aizeju garām bedrei. Es tajā nemaz nevaru iekrist, jo tā, kā cilvēks sevi apliecina tumsā, tā neviens sevi neapliecina nekur un nekad.
Tumsa ir mani vitamīni. Es elpoju tumsu kā skābekli, un tumsa manī deg.
Kad es eju naktī, es jūtu, kā tumsa mani mīl. Mani apliecina priede pa labi un pa kreisi, sveķi, kurus es saožu tumsā, un tikko jaušama čiekuru čabēšana tur augšā, kur zaru pirkststarpās vajadzētu būt zvaigznēm, bet kuru – cik labi! – ka nav. Zars, kas nobrāza manu vaigu, ir apliecinājis, ka es esmu, un sakne, pie kuras es atdauzu kājas, ir mani pazinusi un – kā nu prot – tā sveicinājusi.
Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi – tikai atrast.
Ar tevi ir tavas kājas – gudrās un saprotošās, viņas akmeņus un sūnas, un dubļus, un zaru brīkšķēšanu pazīst. Ar tevi ir tavas rokas: izstiep pa labi – paeglim, izstiep pa kreisi – ozolam, ja tu gribi, lai tevi kāds apliecina.
Tev ir tavas acis un ausis. Apse trīs, bet ozols neatdod lapas pat sniegā.
Un ap tevi ir tava tumsa – lielā un bezgalīgā. Ko tev vēl vairāk vajag?”

Imants Ziedonis.