Pēc gada.

Ir pagājis gads, kopš rokas trīcēja no prieka, gads, ko gaidīju, lai aizrautos elpa, tas izsapņotais...
Ar katru brīdi sāk likties, ka rokas vairs netrīc un elpa neaizraujas tik stipri, lai atkal sāktu sapņot. Liekas, ka kaut kas nav, kaut kas pietrūkst un tas liek atsvešināties. Liek būt diviem nevis vienam, liek salīt gultas puses un tējas krūzes.
Gribas ticēt, ka tā ir visiem, bet negribas pieņemt ka tā var notikt arī ar mani. Jau atkal.. Vairāk ir slikti, nekā labi. Vairāk gribas aizbēgt un nekad neatgriezties, gribas vairāk, bet saņemu mazāk..

Ticēt, cerēt, mīlēt.

Visas meitenes, kuras kādreiz ''aci iemetušas'' seriālā Sekss un Lielpilsēta noteikti ir domājušas, kurai no galvenajām varonēm līdzinās. Es biju viena no tām. Kerija, kas meklēja savu MR. Lielisko.
Es, laikam, biju vēl lēticīgāka, bet, tomēr, arī uzmanīgāka. Visus vīriešus, kurus satiku un ielaidu savā dzīvē es uzskatīju par lieliskajiem. Nu tiem, kas būs ar mani uz mūžu. Jo kura gan no mums negrib piedzīvot to pirmo un vienīgo mīlestību, un skūpstīt vienu un to pašu vīrieti, kā 15 gados, tā 50. Un es nopūšos. 
    Nezinu, kā Jums, bet tie visi itkā lieliskie man salauza sirdi un kādam to sirdi lauzu es. Un varbūt tā pat ir labāk. Es lēnām mācījos, līdz iemācījos izprast sevi, savas vēlmes no dzīves. Viens lieliskais iemācīja to, ka nevajag darīt lietas, kas ir tik ļoti aiz likuma, cits iemācīja, ka nevajag iesaistīties attiecībās, kur viņš mani var vazāt aiz deguna, cik tīk. Es biju ļoti vīlusies dzīvē, lai gan vairāk jau sevī un nepareizi izvēlētos vīriešos.

Godīgi sakot es biju padevusies. Man likās, ka nu līdz saviem 20 gadiem es nesatikšu vīrieti, kas būs manis cienīgs. (Ahh, cik egoistiski tas skan) Bet tā taču ir! Kādēļ blakus vajag vīrieti, kas mani nedara laimīgu uz visiem 100 un 120%? Kādēļ vajag sev melot un teikt, ka viss taču būs labi?- nu nebūs, ja tā nav uzreiz no pirmā acu skatiena. 

Bet tad man pienāca ziņa no Zviedrijas. Tas bija puisis, kura vārdu es zināju, un cilvēku runas par viņu. Meiteņu mīlulis, un dj. Un es viņam atbildēju tikai tādēļ, ka man bija garlaicīgi. Labi vien ir, ka tā. Jo tādu puisi es nekad dzīvē nebiju satikusi. Mēs runājam stundām, rakstījāmies dienām un esot divās dažādās valstīs mēs iemīlējām dzīvi. Mēs varējām runāt par visu, ne tikai par to, kāds ārā ir laiks. Mēs sapratām viens otru no pusvārda, lai gan pazīstami bijām vien pāris dienas internetā. 
Es tam negribēju ticēt, bet es atzīstos.. man viņš patīk. 

Pēc 10 mēnešiem, mēs esam iemīlējušies gluži tā pat kā pēc 10 dienām, dzīvojam vienā valstī, vienā pilsētā un dzīvoklī. Mēs viens bez otra nevaram vairs iedomāties savu ikdienu. 

Vai tas ir MR. Lieliskais? Ir gan. vismaz man. Un līdz 20mitajai dzimšanas dienai vēl pāris mēneši. Tas ir skaisti. Un seriāls turpinās. 

Tu saki, ka gribu visu uzreiz. Bet tā ir. Tu man saki, tā nedrīkst, beidz tā darīt. Bet kā lai es tā nedaru, ja visu dzīvi tā esmu darījusi, es savādāk nemāku. Un, laikam, nemaz negribu mācēt. Man patīk iegūt to, ko es vēlos, ja tā nebūtu- vai man līdzās būtu tu? - īsti nezinu gan- šaubos. Mamma iemācīja tiekties pēc tā, ko es vēlos, un tā uzreiz- gribēt, lai sanāk. Nevis knapināties, knapināties, ka beigās čiks vien sanāk. 

Es saku, ka lielos mērķos, tomēr, vieglāk trāpīt, tādēļ tādus sev arī uzstādu. Man nav bail zaudēt, bet palikt aiz strīpas ir vissāpīgāk. Tad kādēļ gan man jāaprobežojas ar mazumiņu, ja zinu, ka spēju uzcelt lielas sapņu pilis, varu pamērcēt kājas piektā stāva mākoņos un sajusties brīva. Tas mani iedvesmo, tās lielās lietas, kas var būt manas. Jo tās lielās lietas jau sastāv no tām mazajām, mazmazītiņām. Tikai uz kurām katrs tiecas, tas nu gan ir cits jautājums- es uz tām lielākajām.. Bet kā ir ar tevi?

Vai tu gribi nākt man līdzi līdz lielajām lietām- 5 stāvu nomainot pret 12. Vai tomēr nobīsies no augstuma un paliksi tur. Tu droši vari to izvēlēties, es neturu, bet es gan kāpšu. Jo augstāk, jo labāk! Lejā, mēs vienmēr paspēsim nokāpt, bet vai uz augšu vienmēr kāpņu telpa būs atvērta? 

Mēs skaitam. Līdz saskaitījām 7. Tik mēnešus tu mani sauc par savējo. Ar katru burtu, zilbi, vārds 'Mīlu' izskan joprojām. Joprojām, es to gaidu un sagaidu.
Tikai tagad es saprotu šī vārda nozīmi, ko nesapratu pirms tam. Es zināju, kā ir, ka mīl mamma- tā, ka tevis dēļ darīs visu. Bet kā tad ir tad, kad mīl vīrietis?

Kādreiz domāju, ka tas ir tad, kad viņš saka. Saka, ka mīl, ka pietrūkt, ka skumst. Es tam arī ticēju. Bet tikai tagad- pēc 7 mēnešiem es saprotu, ka tā nebija mīlestība. Tas bija vārds, Bet tagad? Tagad ir vārds un darbs. Darbs un vārds. Kā nu kuro reizi sanāk. Un es to mīlu. Ir skaisti vārdi un skaisti darbi.
Tu teici, ka mīli mani, un apsoli sargāt, kad vilki man pirkstā zelta gredzenu.
Tu teici, ka nespēj dzīvot bez manas klātbūtnes, parakstot līgumu par dzīvokļa īri.
Tu teici, ka es esmu skaistāka par rozēm, ar tām apberot mani Valentīna dienā, kad biji citā valstī.

Tad es Tev teicu, ka iemācīšu mīlēt arī mazās lietas, aizvedot velo pastaigā līdz saulrietam, barojot pīles pilsētas parkā, dzerot dažādas tējas un panesot tevi 'kukaragā'.

Tad es sapratu- vārdiem jāiet saskaņā ar darbiem- un no mazām lietām jāiedvesmojas un lielām. Tā mēs atradām sevi. Lai arī cik dažādi nebūtu. Mēs esam viens vesels. Es to saucu par mīlestību.

https://www.youtube.com/watch?v=KipSEcE6gGM

28. decembris bija pēdējā reize, kad šeit ielūkojos. Ir pagājuši gandrīz 4 mēneši un esmu tik pat laimīga kā toreiz, kad ar savu Stokholmas mīlu. Drīz mēs būsim pavadījuši kopā 5 mēnešus un tie nelīdzinās nekam, kas agrāk bijis. Esmu jo vairāk iemīlējusi sevi, savu dzīvi, savu vīrieti. Esmu tikusi apbērta ar 51 rozi valentīndienā, un bijusi neskaitāmos, skaistos piedzīvojumos. Tagad es zinu, kas ir laime.

Laime ir brīvība, kad esat divatā, laime ir mazie pārsteigumi, ko dāvājat viens otram un dzīve harmonijā.

Svētdienas vakars un apziņa, ka varētu bēgt- uz neatgriešanos. Varbūt ne varētu, bet gribētu.'Patiesībā jau nē, negribētu. Ar katru brīdi, sekundi un laika sprīdi es mīlu jo vairāk. Un tas laiku pa laikam liek apstāties, jo liekas, ka savādāk tas pienāks pārāk ātri- tās beigas. Un tās, es gaidu vismazāk. Bet man taču ir bijušas tik daudz beigas, ka es nemaz nemāku bez tām dzīvot. Tu apsolīji man iemācīt iztikt. Es ticu.
Un tad manā galvā radās domas par to, kur, kas, kāpēc. Un ja nu atkal tās tuvojas, es nezinu. Tāpēc es laiku pa laikam pieķeru sevi pie domas, ka es vienkārši baidos..              - no visa. No neizošanās, no nepareizas kustības, no dzīves, kad tev ar kādu ir jārēķinās, jo līdz šim, taču bija savādāk. Apmulsusi es gulēju. Telefons klusēja, arī es. Tā acīs iezagās asaras, kuras izslaucīju spilvenā, brīžos, kad mēģināju iemigt.

Pirmdienas rīts ar hiacinšu smaržu un saules staru, kas kņudināja acis, ar vārdiem:''Celies, Lien''. Pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Bet bija. Diena jau iet uz otro pusi, bet dzīve seriālā nebeidzas. Tagad mēs nerunājam. Mana vēlme. Labi, spītība. Piktums. Untums. Es pat nezinu. Un tu saki, kad vēlies palikt viens?
Ja vien tu zinātu, ka palikt vienai ir manas lielākās bailes. Pat zirnekļu kolonija manā acu priekšā pašlaik būtu tikai mājdzivnieku bariņš, tā pat kā visliekajā tumsā es justos kā mājās. Bet tu jau to nezini.
Paņēmu cigareti, kafiju un slaucīju no klaviatūras asaras- gluži kā bloga aprakstā. Bet ārā, kafijas un cigaretes sabiedrībā es pavadīju brīdi, kurā paņemot rokā telefonu es redzēju- neko. Es esmu viena. Tur nav nekā. Tātad arī tevis nav tagad, kad man to vajadzētu. Izpūtu pēdējo dūmu un redzi, sēžu jau šeit. Atkal viena. Tā pat kā tu. Iespējams. Bet tu tā gribēji, es nespēju tavu gribu liegt. Tu viens, es- ļoti saskumusi.

Tev izdevās atklāt manas lielākās bailes. Apsveicu!

Es esmu satikusi savu cilvēku. Savu vīrieti. Stokholmas mīla.

Es nezinu, kas, kā un kāpēc. Nejautā man, vai man bail. Man ir. Bet tās sajūtas tagad ir neaprakstāmas.

Ak, likteni. Atkal gribi paspēlēt paslēpes? Tu slēpies, es meklēju. Sarunāts. Meklēju, meklēju, bet atrada mani. Esmu apjukusi un skaitu dienas, līdz savu atradēju satikšu. Stokholma-Latvija. Tāds nieks vien ir, tu saki. Es tā nedomāju. Man bail. Bet vēlme liela.
Bet spēles vairs nespēlēsim, sarunāts?!

Es sēžu un domāju. Vairs dienas neskaitu, bet kaut kas nav tā. It kā nav garastāvokļa, it kā ir skumji. Es dažkārt sevi nesaprotu. Tā, laikam, iesākas visi mani rudeņi. Nedaudz dzestri, arī sirdī.
Un tie sapņi, kas neliek man mieru. Edgar! Tač' ej prom no sapņiem, mūsu stāsts jau sen izrunāts, lūdzu, nenāc atkal mani sāpināt, pat miegā. Nu labi, tur gan man pāri nedari, tur vismīļākais.

Un tā es jau kuro dienu cenšos saprast, kas ar mani nav kārtībā. Pietrūkst kaut kas,kaut kā..

Tikko beidzu skatīties šovu ''The Bachelor''. Pēdējā sērija. 2 sievietes, 1 gredzens. Nedaudz līdzība no ikdienas. Viņš, kurš saka, ka mīl, tik ļoti, abas. Un beigās izvēlas vienu. Zinu, zinu, tādi ir tie šova noteikumi, bet tomēr ir grūti sažņaugtiem īkšķiem sēdēt un cerēt, lai izvēlas pirmo nevis otro. Un brīdī, kad viņš pasaka-''es tevi nevēlos sev blakus..''', plaukstas vairs nav sažņaugtas un iekšēja vilšanās. Sieviete tikai nosaka, ka tik ilgi bija nocietinājusies no visiem un brīdī, kad viņa ir atklājusies un iemīlējusies viņas sirdi atkal salauž. Viņa riskēja un tika salauzta.

Šķiet, ka šis scenārijs notiek tik bieži un ne jau tikai šovā. Dzīvē.
Tā es aizdomājos par to, ka tikai parādīts cik viegls ceļš ir līdz mīlestībai, un cik ātri to var apgriezt. Kaut kā skumji patiesībā. Iedomājos sevi. Palika vēl skumjāk.

Neesmu no šova, lai gan visa dzīve man kā tāds šovs. Bet tās lietas, sajūtas kurām esmu gājusi cauri. Puiši, kuri sāpinājuši mani un kurus sāpināju es. Ak, ja jūs zinātu, cik ļoti es nožēloju tos brīžus, kad teicu nepatiesus komplimentus un izdarīju nepareizas izvēles. Bet ko nu vairs, tu saki. Es saprotu, nekas. Bet lai piedotu kāds cits sākumā ir jāatzīst sava kļūda sev un jāpiedod ir pašam, tad to spēs izdarīt kāds cits. Taisnība.

Šīs dienas atziņa ir: Ja tu riskē, tad pieņem faktu, ka 90% gadījumu tu zaudēsi ir tikai 10% lai uzvarētu. Tu jautāsi- kāpēc tik maz? Lai būtu lielāks stimuls. Jo gatavojoties tikai uzvarai zaudējums ir divtik sāpīgs. Es zinu.

Nekad neatdodaties cilvēkiem morāli vairāk nekā jūs spējat. Tad būs jādzīvo aplauztiem spārniem, aplauztām domām. Tas sāpinās. Nepieķerieties cilvēkiem vairāk, nekā šis cilvēks spēs jūs panest. Uzticies sev vairāk. Ja saki- nevajag, tad nevajag. Nemelo citiem, un galvenais sev.
Es zinu kā ir brīdī, kad gribi iestāstīt- man šis cilvēks būs īstais. Bet patiesībā īstais viņš ir kādai, kura pēc viņa ilgojas un gaida, ne tev, kura vienkārši nespēj atlaist, jo tā ir vienkāršāk.
Nevajag padoties brīžos, kad viss šķiet bezjēdzīgi, nu nevajag. Jo tad bezjēdzīgs esi tu, cilvēk. Mēs esam radīti, lai cīnītos. Netici? Pajautā mammai. Es ticu, ka 'ja viņa būtu padevusies, tu tagad nelasītu šo savārstījumu, jo viņa cīnījās tevis dēļ.! Un dažreiz mēs to aizmirstam- cīnīties. Par taisnību, par mīlestību, par dzīvi-skaistu dzīvi.
Mēģini atrast katrā dienā iespēju pasmaidīt- kaut mazāko. Pat ja saplīsusi kurpe zini, ka tiksi pie jaunas vai salīmējot veco iegūsi, ko savādāku. Smejieties- cilvēki, smejieties. Par niekiem, pat lielām lietām, vienmēr. Situācijās, kad nedrīkst, bet neturi sevī, ja kas laužas ārā.
Bet galvenais piedodiet. Neturiet ļaunu. Bet neatdodat cieņu.
Esi, cilvēks!

Par tiem, kas aiziet- uz brīdi, tālāk, uz visiem laikiem- par tiem, kas prata pieskarties sirdij, kaut ar dvašu.

Redzi, tā jau dzīvē notiek. Tā mēs noteicām, kad ar meitenēm sēdējām kojās un runājām par dzīvi. Tā notiek vienmēr, visu laiku, nu... .. varbūt ik pa laikam. Tavā dzīvē ienāk cilvēks. Nav svarīgi- meitene, vai džeks, bet ienāk.
Tā jūs iepazīstaties, sākat uzticēties, dzīvojat laimīgi, draudzīgi un tā.. Un tad pienāk diena, kad viss. Jūs vairs nerunājat, nesazināties un pat nezināt ko otrs dara, ja neapskatāties twitterī vai swarm'ā. Cik nožēlojami patiesībā.

Un tā mēs dzīvojam, nekad nezinādami kāpēc tā ir noticis. Kad daļa no mums, mūsu draugiem/paziņām ir zudusi. Dažreiz tik ļoti... Tik ļoti...


Es zinu, muļķīgs salīdzinājums, bet tas ir gandrīz kā apsolīties- līdz mūža galam, un beigās tās draudzības mūžs ir īsāks par dzijas ceļu, kurš ved gar māju. Skumji, ne tā?

un vai Tu tagad- jā tu, iedomājies kādu cilvēku ar kuru zudusi ciešā saikne, lai gan kādreiz domāji, ka tā nebūs, ka jūs 'būsiet viens otram?

Varbūt. Bet kāpēc mēs tā darām? Mēs baidāmies?- ja tā, no kā?- no tā, ka savam labajam draugam, kuram varējām uzticēt lielāko daļu savas dzīvēs mēs nevaram pateikt- es kļūdījos, tu kļūdījies, es tevi vēlos sev blakus tuvāk,nekā dr.lv online sarakstā.
Mums kauns atzīties? Mums...
Visvairāk mūs var atturēt vēlme vilties. Bet ja nu draugs vīlās mūsos?- Dots pret dotu.
Man nepatīk zaudēt, bet tas notiek tik bieži.
Varbūt tā ir lemts- viens ienāk, cits iziet. Kā loks. Jo pārapdzīvotība draugu lokā nav ļauta.

Bet joprojām, mās'!

Rudens vienmēr bijis mans gadalaiks. Mīļākais un  nīstamākajs, bet ne par to šoreiz ir stāsts.

Nejauši twitterī izlasīju frāzi: ''Ja tu būtu dzēris, un būtu vienā istabā ar visiem puišiem, kurus tu esi mīlējusi, vai kuri tev ir bijuši ļoti svarīgi-kuru tu izvēlētos/ ''kristu'' ap kaklu?

Likās, ka visu dzīvi es atdotu, lai atkal kristu viņa skavās- tā pirmā un lieliskā, bet pēc pēdējās reizes, kad tikāmies, un kaut uz pāris mirkļiem biju viņa vienīgā, es sapratu to, ka visus šos gadus es alku piepildīt vienu- atkal sajust to, ko jutu sākumā. Tos taureņus vēderā un galvā, to atkal satikšanās prieku un šķiršanās rūgtumu, bet zini.. .. lai kā es to negribētu atzīt- taureņi ir aizlidojuši, satikšanās prieks pārvērties parastākajā ''čau'', bet šķiršanās rūgtums, tas kaut kādā ziņā ir pagaisis.
Visu šo laiku es tiecos pēc atmiņām, nepiepildītiem mērķiem. Atmiņas, tomēr, ir skaistākas par to, kādu biju iedomājusies esošo situāciju. Un labi vien ir, ka atkal mūsu lūpas satikās. Tās bija pēdējās atvadas, kuras vilcinājām  gadus.
Un tagad atkal par pašu tēmu. Vai es zinu, kuram es kristu ap kaklu? ..Es nezinu.
Sāku ''lasīt'' kopā atmiņu drumstalas par saviem mīļākajiem vīriešiem... .....              .........      .........
Bet vai vispār ir kāds, kura dēļ ir vērts vēl reizi atvērt sirdi nezināmajam?
..atveru savu kontaktu listu telefonā.
..saprotu, ka vienīgie vīrieši, kuri manā dzīvē ir bijuši svarīgāki par pāris randiņiem un skūpstu pilsētas parkā ir tikai divi. Vienu es pieminēju tikko, bet otrs ir tas pats, kurš manu sirdi salauza tik ļoti, ka negribējās ne ēst, ne gulēt. Un vai ir vērts vēl reizi sev nodarīt pāri, ar tiem pašiem cilvēkiem, tām pašām kļūdām un tām pašām asarām?!
Nē.

''Uz brīdi īsu, bet tik patiesi īstu..''

 

Nekad neticēju, ka tas varētu notikt. Bet kaut kur dziļi sevī es cerēju. daudzpunkte. 

4

Pirms sāc lasīt, uzspied ''play'' - https://www.youtube.com/watch?v=prbntRmBgio
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem šim ierakstam ir nosaukums. Četri. Tik cilvēki mēs bijām. Tik dienas - reiz divi, mēs nodzīvojām kā vislieliskākais draugu loks.
13.gada vasara. 4. augusta nedēļa. Viņš, kas teica: ''Šodien ir vienīgā diena 200 gadu laikā, kad varēs redzēt Marsu, vai nevēlies to ieraudzīt kopā ar mani?''.Es piekritu. Bet nakts bija tik apmākusies, ka zvaigžņu pāris iemirdzējās, bet ne Marss. Tā mēs tur sēdējām- divi, gandrīz nepazīstami cilvēki, ,kaimiņi. Bikli runājām par pašsaprotamām lietām un zvaigznei krītot viņš mani... jā..samulsināja.
Bijām divi vien. Tie paši 4, tikai izdalīti uz 2.
  Otrs mūsu zvaigžņu pāris radās iespējami savādāk, bet par to mani pirksti klusē.
Tā sākās mūsu stāsts. Vasaras beigu neaizmirstamākie piedzīvojumi. Garas naktis pie ezera, kad vienīgais, kas bija vajadzīgs bija apziņa, ka esam četri. It kā kopā, bet tomēr sadalīti uz divi. Bijām mēs, klusums, neliels mulsums, un apziņa, ka šīs naktis ir mūsu.
Ugunskurā degoši maršmellovi, un smiekli par tiem. Pastaigas līdz laipai, lai pabūtu divatā. Un ciešākie apskāvieni, ar čukstiem- tu esi labākais, kas ar mani ir noticis. Un uz jautājumu:'' Kas būs, kad būsim katrs savā pilsētā, tiek atbildēts- viss būs labi, mēs esam viens otram un tas ir galvenais.''
Ticība, ka tā arī būs, protams, nerimstoša.
Sacensības, treniņi un vēlme tur būt, lai tikai satiktu savu četrinieku. Tandem4.
Tas bija skaisti. Bet šodien, tieši pēc gada tas liekas neiespējami.
Mēs, meitenes, slaukām asaras un domājam par to, bet vai 'mūsu vīrieši par to aizdomājas, diez vai. Bet es atdotu daudz, lai tikai vēl vienu vakaru, varētu pavadīt ar aukstām rokām un karstiem skūpstiem, maršmellovu smaržu un neizpildāmiem solījumiem.
Arī ja vīrieši to neatceras, gribētu, - ja nu kādreiz iedomājaties, tad pasmaidāt, jo tas bija skaisti.

 

Pirms gada es tev stāstīju, cik laimīga esmu. Cik dzīve ir skaista. Tad sūdzējos par to, kā no manas dzīves aizgājusi daļa manas laimes.
Un pēc gada mēs atkal tiekamies tieši tur, kur šķīrāmies. Šeit.
Jā, pirms gada likās, ka manas dzīves lielā iespēja beidzot ir atnākusi, nu tas princis- ar to balto zirgu. Bet īstenībā cik ātri viņš atnāca, tik pat ātri viņš aizbrauca, tikai šoreiz ne ar zirgu, bet savu sudraba bēmvē.
Tādi jau, laikam, ir tie bembisti- atbrauc, paplosās un aizbrauc. Viņš mani pamatīgi saplosīja, sameta šķembas tieši sirsniņā. Šķiet, ka pāris no viņām joprojām šad tad ieduras.
Mums tagad būtu jāpaceļ vīna glāze un jāuzsmaida ar tekstu: ''tad par to mūsu gadadienu!'', bet nu glāze jāceļ man vienai un jāsaka: ''Par bēdu aizlieto kristālu, un par to, lai tā vairs nenotiek!''
īstenībā visas šīs bēdas biju jau sen atlikusi malā, bet kā pienāk tā mana mīļākā augusta nedēļa, tā atkal acīs mirdzums. Lai gan es zinu, ka tu pat neatceries ,kā mēs satikāmies zvaigžņu lietū, kā sildīji manas rokas pie tējas tases un uzdevi neskaitāmos jautājumus- par ko tu domā?
Pēc gada es beidzot spēju atzīties, par ko es domāju:''Ko es darīšu tad, kad šis viss beigsies?!''
Atbilde nu ir skaidra: Stāstīšu draugiem, ka tas bija skaistākais romāns, kas iesācies pēdējā vasaras nedēļā. Tās bija naktis, kad jautāju- kas notiks, kad tu būsi prom, kas notiks.. Un tu tikai man glāstīji galvu sakot: '''tā nenotiks, es būšu tev blakus..''
Un kāpēc ir tā jāmelo.
Blakus man biji tos mēnešus, kad tev tas bija izdevīgi, tagad atliek tikai uzsmaidīt brīdī, kad satieku tevi un ar vēlmi pajautāt- pa kuru laiku mēs izšķīrāmies, jo tā īsti tu man to nepateici, tikai pagriezi muguru..
Bet neko, viss ir labi- tev. Jo tu iemīlējies naudā. Tev tagad ir labi. Un es par to priecājos.
Un ,tomēr, gribētu, lai tieši mūsu īstajā dienā tu man piezvani un pasaki-  vai nevēlies glāzi vīna un vienu zvaigžņotu nakti nomodā?
Es apsolu tev pateikt, ka zvaigznes vari nonest savai draudzenei, man pietiks ar domu, ka tu zini manu vārdu, un to pasaki tikai.. nekad.
Laiki ies, bet manā dzīvē paliks viena maza dvēselīte, kas vienmēr atgādinās par šo pēdējo vasaras nedēļas dienu, kurā viens otram teicām- tu mans, es tava. Mana māsīca. Redzi, viņai būs gads, tas gads, kas vairs nav mūsu. Es viņu mīlu. un tevi..
Tikai neaizmirsti...

Attiecībās nevar dzīvot kā ņerga pa salātlapām.Tā teiktu mana kursa biedrene. Bet tā ir. Ja esot attiecībās, aizliedz izklaidēties ar draugiem, un sevi piesien meitenei pie labā sāna, tu manās acīs esi salāts. Un es tevi varētu plūkāt un plūkāt. Tavs draugs ir arī mans draugs. Un viņam arī gribas vieglprātīgu sēdēšanu pie bāra un smiešanos par sekliem jokiem, kokteili un lattee. Un tu neļauj?
Mani tas apbēdina.
Tāpēc, džeki, neesiet ņergas un nedzīvojiet pa salātlapām. Visam ir mērs. Un visi grib nedaudz vieglprātības glāzes 6dienas vakarā.

Dažreiz jau nevajag daudz- pavisam nieku.

Kad esi slavas zenītā viss liekas perfekti, lieliski un neiedomājami. Liekas, ka esi pasaules valdnieks kaut tikai savā, vienā jomā. Tu esi labākais. Nepārspējamais. Es tam ticu. Un tad tu man saki:'' Es nākamgad spēlēšu ar viņu!''
Un es nesaprotu, kā? Kā tu grasījies man to pateikt tā, lai man nesāp. Zini, draugs, partneri, šis teikums lika nedaudz sagrūt manai pašapziņai un vēlmei celties. Tikai.... tu to nesaprati.
Jā, tagad Tu esi viens no labākajiem, sev. Un arī man. Bet manam viedoklim šeit nav vietas. Tikai atceries, kurš bija cilvēks, kurš iemācīja Tev iemīlēt sportu, kā to mīlu es. Kurš bija tas, kas pat brīdī, kad nezināji noteikumus teica:''Es spēlēšu ar Tevi vienā pārī!''. Tu jau esi to aizmirsis. Kurš cīnījās dēļ visa un atbalstīja... Bet tas jau bija sen, bet ''paldies'' jau ir par daudz lūgts.
Kad atcerēsies piesakies.

#volley

Vasara savu elpu iepūta tieši man sejā. Domas par skolu tiek atstātas tiem mēnešiem tālākajiem, bet pašlaik domās tikai..
..tikai tik daudz es zinu par to, ko vēlos. Bet beidzot es negribu teikt ''vēl ne!''. Es gribu tagad un uz visu mūžu. Man pietiks laika un vēlmes. Neatturi mani no tā. Es aizmirsu. Un atkal sāku. No jauna.
Ehh, atkal tas laiks, kad no rokām negribi izlaist telefonu un vienmēr vēlies, lai iemirgojas īsziņas signāls. Un draugiem.lv arī stāv atvērti ar domu ''ja nu..''
Tas sports mani vilina. Un iemīl..

Aiz visas lielās steigas dažreiz šķiet, ka pietrūkst tik daudz- naudas, draugu, laika, iespēju, dzīves piepildījuma. Vienīgais, ko jūti ir sirdspukstu ātrums, bet ne jau no kā aizraujoša, bet no steigas. Beidzot pienāca brīdis, kad laiks apstājās. Mans laiks. Es gāju un smaidīju. Par ko? Es nezinu.
Riet saule, pulkstenis ir aptuveni 21:30, šoseja, un es. Likās, ka gaiss smaržo daudz labāk kā parasti, vējš ir siltāks un es skaistāka. Kaut kāda sava veida harmonija ienāca manī.
Sajutos brīva. Beidzot. Atkal. Viena pati sev. Sajutu piepildījumu tajā, ka esmu viena. Bieži tas negadās.