Mēs jums parādīsim kā jādejo

Labrīt! Nu jau labdien Jāņu rītā. Līgo svētki tik tiešām bija lustīgi. Sākumā visi tādi bikli, ne šādi ne tādi atnāca uz mūsu māju. Tad jau brālis ar grupu aizgāja uz estrādi krāmēt aparatūru, kamēr mēs pārējie palikām un ēdām un dzērām un karoč viss kā smiltenes rančo :D
Ballē sākumā izdancināju mazo Eimiju, cik nu var izdejoties ar 4 gadīgu bērnu. Tad iededzināju lielo līgo ugunskuru, bet rokas man visas bija ar degšķidrumu, šit happens. Bet tad satiku savējos un kaut ko varējām piesmiet citus, lai gan lielākajā daļā viņi piesmēja mani. Tad nu man garām gāja kādi pāris čaļi, viens no viņiem mani sveicināja, tā es puss balli stabili nesapratu, kas tas tāds bija. Mmm bet beigās kaut kā noskaidroju saskrienoties, ahūni zin vai, tas jau Madara kungs bija. Nu neko, tad jau teicu, ka jāiet dejot, aizgājām ar. Kādas 5 dejas stabili nodejojām, pa to laiku paspēju palikt parādā 2,50 naudā, baudā un graudā. Pēc tam jau atkal pielauzu dejot bijušo klasesbiedru, vot ar to gan mēs citiem parādījām, kā jādejo, normāli griezām pa visu skatuvi, bet tad gan man griezās galva.
Pēc visa pasākuma gāju gulēt, un tad gan man bija karuseļi galvā.

Tagad jau Jāņu diena. Viss vēl turpinās, ēdam, dzeram, kas nu iet pirtī un novusa turnīrs ar iet vaļā. Līgo dziesmas vēl ar vien ar mums. Bija lustīgi. Ko šovakar? Es nezinu, bet rīt plenērs- šit happens :D

šeim on me.

Nedaudz vecuma piegarša mutē. Domas šaudās šurpu turpu no šejienes līdz.. bezgalībai. Lasu. Izlasu dažādus blogus un paņemu kaut ko sev. Paņemu to, kas ir par mani, ne paņemu, bet aizņemos. Tekstu autori ir rakstījuši par mani, lai cik apbrīnojami tas neliktos. Tieši kā par mani, vārds vārdā, te nu lūk kādas meitenes, kura sevi dēvē par ''laurushu'' teksts par viņu, bet arī par mani. Mainās tikai gadaskaitļi, bet pārējais brīnumainā kārtā vienāds.


tas ir tā dīvaini. itkā balts, bet tajā pašā laikā melns. itkā jā, bet tajā pašā laikā nē. itkā ieskatīties acīs nelaimīgākajai pagātnes daļai, apskaut viņu un pateikt 'sveika, mīļā'. 
neko sliktu jau viņa man nav izdarījusi, tikai toreiz tas likās ārprātīgi, jo bija smagi bez gala un malas. atceros tās pārdzīvojumu pilnās dienas, asaru tonnas un negulētās naktis, sāpošo galvu un bailes no dienas, kura izrādīsies pēdējā... arī šodien, pēc aptuveni trīs gadiem, tā sāpīte vēl ir, un sāp joprojām, lai gan biju domājusi, ka esmu ar šo situāciju saradusi. 
toreiz viņa man atņēma daļiņu no manas sirds, daļiņu manis pašas. kodu sev lūpā, klausoties, cik lielisks viņš ir. jā, es zinu, ka lielisks...tādu es viņu atceros, mans labākais, kā nekā.
pēc vārdiem, ka viņa viņu mīl vairāk par visu uz pasaules, biku saļodzījās dūša. kā? bet...  (garš nopūtiens un mēģinājums sadabūt acīs atpakaļ asaras, lai nebirst laukā).
es taču viņu mīlēju un mums bija jāšķirās. mums bija jāatvadās.
es neturu ļaunu prātu uz viņu, jo man nav iemesla to darīt. tagad viņš ir nevis mans, bet mūsu labākais.
laimīgā viņa. 
un es, nobirdinot asaru, ticu, ka laimīgais ir arī viņš. 
...un es viņu joprojām mīlu.
...un šīs asaras atkal ir tavas. Bububu.

Lepojos ar sevi.

Nemeklē manī neko cēlsirdīgu- neatradīsi. 

Es pat nezinu kādēļ, bet šodien es ar sevi lepojos, tā tīri vienkārši lepojos. No rīta, gandrīz ideāli nostrādāju trenniņā, tikai uz beigām pietrūka gribasspēka, un slinkums ņēma virsroku, bet sākums bija daudzsološs, tieši par fizisko es runāju. 

Bet tagad es lepjos tādēl, ka nepadodos cīņā par to ko vēlos, beidzot es neizvēlos vieglāko ceļu. Protams, pa starpai gadās arī kas negaidīts. Tā nu man pienāk sms un galu galā sanāk tā, ka es ļoti patīku savam kursabiedram. Negaiīti priekš manis. Šis vēlas pamēģināt būt ar mani kopā un kaut ko tā. Bet bez liekas domāšanas es pateicu, ka es nevēlos sāpināt ne viņu, ne sevi, tādēļ nekas nevar sanāk. Kā arī esam kursabiedri.  Es jūtos burvīgi, jo neparakstījos uz neko tādu, ko vēlāk varētu nožēlot. Domāju, ka ir izdarīta pareizā izvēle. Man šobrīd ir pilnīgi kas cits galvā! :) 

Burvīga diena. Pareiza izvēle. Jūtos lepna.!

Super koši.

Lieli sapņi spēj piepildīt lielas lietas.

Augšuplādēt.

Man jau šķiet dīvaini tik bieži šeit kaut ko rakstīt, bet beidzot man tam ir laiks, un tā interesanti apkopot visu, ko es domāju.
Vakar nakts bija visnotaļ interesanta. Aizgāju uz balli un satiku savus vecos klasesbiedrus, diezgan neslikti, ja tā var teikt. Nemaz nebiju domājusi, ka šie tā māk griezt, nu dejot. Pēc divām dejām jau biju aizelsusies. Un kā jau es, uzvilku īsos, melnos svārkus, a izrādās, ka ar viņiem īpaši labi ātrās dejas nevar padejot, jo tādi šauri, tā nu man šķiet, ka es viņus saplēsu, bet nu nezinu. Bet balle bija laba.
Bet ne par vakarnakti ir stāsts.

Galīgi neko nedaru šodien, tikai draudzējos ar mūziku un tv. Tā nu pa tv3sāka rādīt kkādu filmu, kas tik tiešām bija līdzīga manam stāstam pēdējā gada laikā. Likās, ka tā tiešām ir par mani.Pat galvenajā lomā bija meitene, kas nedzer, nepīpē, ir blonda un labestīga, nu gluži kā es.. Vispār viss filmas sižets lika aizdomāties.
Raksturīgi man es izplūdu asarās.Filmas beigas bija nelaimīgas, bet pēdējie kadri filmā bija par to, ka nav laika un ir jāsteidzas padarīt visu ko var. Ir jāmīl tas ko dari, jāmīl tie, kuri dara tevi laimīgu. Laika nav.

Kaut ko, kas jānoliek malā.

Hei. Šodien ārā laiks lutina, un es nogulēju kādas 15 stundas. Tas, laikam, tādēļ, ka atgulēju negulētās naktis iepriekšējās nedēļas laikā. Pamodos izspūrusi un galīgi nesmuka. Bet garastāvoklis, kā jau pēdējās dienās, bija burvīgs. Nu tik tiešām es staroju.
Uzvilku savus pusgaros kuplos svārkus un puķaino kreklu un sajutos kā princese. Ai, kā man tas patīk. Šodien baudu saulīti pa Jāņu kalnu, kur notiek Smiltenes pilsētas svētki. Spēkavīri cilā smagumus, cilvēku ir ļoti, ļoti daudz. Un visi bauda to, ko redz.
Es arī baudu visu, ko šis laiks var sniegt, un sniedz tas daudz. Pēdējās dienās es atkal sajūtos laimīga, nu tā pa īstam, kā pagājušajā vasarā. Kaut kas no tā tomēr ir palicis. Un tieši tādēļ uz kādu laiku esmu gatava atteikties no iesaukas ''neveiksminiece''. Tagad man vairs nepiestāv šī iesauka, jo esmu pārāk starojoša. Draugi pat sāka saukt mani par princesi. Bet no neveiksminieces es tiešām ceru atteikties, tas galīgi vairs nav pa manam, un ceru, ka uz ilgu laiku. Mūžība būtu par skarbu teikts, jo pēc laba laika vienmēr nāk slikts, bet tagad pietrūkst diezgan maz, lai es būtu tik tiešām pavisam laimīga. Sirdī un galvā pagājusī vasara, kas mani apbur vēl pēc gada. Sajaukta galva, taureņi vēderā un laba mūzika man ausīs.
Tagad varētu pameklēt kādu smieklīgu filmu, jo sarunāju ar vienu burvīgu cilvēku kādreiz pa draugam noskatīties kādu filmu, aiiii.
Un tad jau paskatīties, kā dejo mana mīļākā meitene.Pašā vakarā balle, iešu pabaudīt latviešu mūziku, kā arī,cerams, izdejoties. Nu vismaz labi pavadīt laiku viennozīmīgi!

SmiltenValmierieši atkal man parādīja, kā pēc viena vakara var padarīt mani gandrīz pilnīgi laimīgu. Vismaz uz vienu vakaru es sajutos īpaša.

Apmulsums. Ballīte. Liene atkal ir laimīga.

Mmmmm hmmm. Ir pienācis brīdis, kad visas koju mantas glīti sakārtotas istabas stūrī un gaida, kad tās atkal  būs samētātas pa manu istabu. Diezgan burvīgs skats. Jā, izvācos no kojām- šim gadam pietiks! Bet pēdējā nakts valmierā bija vienkārši neatkārtojama.

Jauni vecie draugi satikās un atpūtās. Sākumā ar Vīču un Jorenu, Vīčas Graudiņu un Jorena brāli noskatījāmies ''Paranormal activity 1'' Nu neko, bija jau itkā inč, bet nu nekas priekš manis biedējošs tur nelikās. Tad viena sms, un jau esam ceļā uz manu mīļāko valmieras vietu, un nu jau vietu, ko saucu par otrajām mājām- Cēsu ielu. Es pat nezinu, kas šajā dzīvoklī ir tik īpašs, bet tā atmosfēra, kas vienmēr valda, kad arī pati esmu tur ir lieliska. Tā nu mēs jaunivecie draugi- Tauriņš, Madars, es un Vīča. Pacilāja glāzītes. Padejojām. Un tad jau vienkārši čillojām pa gultu. Nu labi, kā nu kurš gulēja. Cits ar dziesmu pie lūpām, cits ar alus glāzi. Ļoti burvīgi nosmējāmies par lūušiem, mamuuu, zirnēklis, babrs. Savi prikoli, tieši tā.
Un jā vispār bija viss kaut kas mīļš un tā liene negulēja līdz kādiem 4. Mhhm. Beet bija to vērts. Ai, es nezinu, viss šķiet tik burvīgs patiesībā.
Ar Vīču ar izrunājām visādas štelles, patiesībā es nesaprotu, kapēc citi cilvēki ir tik labi pret manīm un tā respektē manu viedokli, laikam, jācenšas man arī tādai būt.
Tapēc Vīčai būs viņas sapņu princis Grauuuudiiņšs, kā viņa pati viņu sauc uzvārdā. Bet tā neko, es gan vēl arvien brīva, jo laikam neviens nav pelnījis tādu ''suņa naglu pakaļā'' kā es. :D Nu labi, tas tā vakara humoram. Bet tik tiešām es esmu sajūsmā par vakardienu. Laikam tomēr nebija tik briesmīgi, ka visi atbrauca atpakaļ no saviem ceļojumiem, lai gan sākumā likās savādāk :D

Happii hippoo.

Kas man liek dzīvot un īstenot manas kvēlākās vēlēšanās? 
Uzdrīkstēšanās. Ne vienmēr tas kas kādam liekas pareizs, citiem var šķist vajadzīgs, bet sirds laimīga spēj tapt tad, kad tiek piepildītas vēlmes.


Sapņi. Sapnis ir kā iespēja izdzīvot nesasniedzamo, dažreiz tieši sapņi spēj noturēt uz zemes.


Neveiksme. Jo tieši kļudas liek iemācīties ko jaunu un attīstīties.


 Rūpes. Slikti, ja neviena nav, kam par tevi parūpēties. Bet vēl sliktāk, ja tev pašam nav neviena par ko rūpēties.

. Drosme. Drosme - uzvaras sākums. (Plutarhs)

 Kaisle. Pats pareizākais un skaistākais līdzeklis kaislību savaldīšanai - skaidra to izpratne. (Feihterslēbens)

Lietus smarža vasarā.


Atkal redzēšanās.


Skūpsti. Skūpsti ir vienīgais kas palicis no paradīzes valodas.

Par to.

Es labprāt dejotu baletu,

Ja dzīve man to atļautu

Un visgarāko matu šķipsnu nošņāptu,

Jo lepnumu piekrāpt gribētu

Bet skropstu gali slapjumā samirktu

Ja par grūtu kauna asti pavilkt paliktu

Es peļķē ledus puzli saliktu

Un ziemas vēju gaidītu.

Ja es spētu atveidot Odetu,

Jā, tad es dejotu baletu!

Fak yea!

Mūsu kursā ir kā seriālā. Netici? Tad izlasi šo te!

Ārim patīk Monta. Montai patīk Āris. Elīnai Po patīk Āris. Ārim ir uzmīst un Elīnu Po. Romānam patīk Liene un Laura. Lienei un Laurai uzmīst uz Romānu. Vēl Romānam patīk Ktijia. Kitija Romānu uztver kā draugu. Grantiņam patīk Ktijia un Liene. Romāns ir greizsirdīgs uz Grantiņu. Grantiņam tas uzmīst. Kitijai un Lienei uzmīst uz Grantiņu. Jorenam patīk Kitija un Liene. Kitijai un Lienei uzmīst uz Jorenu. Jorens ir greizsirdīgs uz Grantiņu. Grantiņš grib novākt Jorenu. Jorena brālim patīk Liene.  Jorens ir greizsirdīgs uz savu brāli. Laurai patīk Skrodelis un Graudiņš. Liene nespēj nedomāt par Skrodeli. Graudiņš kaut ko grib bīdīt ar Lauru. Romāns nesaprot- būt greizsirdīgam vai nebūt. Lienei patīk Edžons Rozīte.Edžonam Rozītei uzmīst uz Lieni. Elīnai Doniņai patīk Atis. Atim patīk Elīna Doniņa. Edzītim patīk Zane. Zanei uzmīst uz Edzīti. Jorens nezin vai būt greizsirdīgam uz Romānu. Romāns iespējams ir gejs. Grantiņš grib Lieni. Jorens plāno piekaut Grantiņu.

Sports

Pavisam drīz arī es atsākšu savas karjeras vienu no šķautnēm - sportu. Volejbolu. Tapēc nedaudz iedvesmojošs teksts šim vakaram. 

Profesionālais sports ir daudz nežēlīgāks par kliedzošiem un iedvesmojošiem avīžu virsrakstiem un daudz prasīgāks par elku mīlošiem līdzjutējiem. Sportisti ziedo savas dzīves labākos gadus, laukumos sevi izgriežot kā trauku luptas, par to saņemot pretī godīgi pelnītu slavu, naudu un... nē, ne varu. Trešā lieta, ko viņi pilnīgi noteikti saņem kā mantojumu no sportā pavadītajiem gadiem – slimības, kroplums, fiziskās un garīgās atkarības.  Aizdomājieties par pieaugušiem vīriešiem spēka gados, kas kopš pusaudžu vecuma mērķtiecīgi tiek audzināti par gladioatoriem. Sporta skolas, treniņnometnes, sviedri un izturības pārbaudes, prasīgi treneri. Līdz skatuvei nonāk labākie, stiprākie, talantīgākie. Pēc tam? Aktieri pieaug, fiziskās pārslodzes, katru otro vakaru sezonas laikā aizvadot izšķiroso maču par noteiktiem mērķiem, mijās ar depresijām, kuras vienkāršs cilvēks neiztur. Azartam, fiziskajam spēkam un meistarībai otrā svaru kausu pusē ir nolikta pretī uzvara par jebkuru cenu, rezultāts, savainojumi. Taču prasa tikpat daudz kā toreiz, kad četrpadsmit gadu vecumā kļūdijies pie saviem vārtiem un treneris visas komandas priekšā tevi nosauca par bezsmadzeņu idiotu... Uz skatuves viņi ir pieauguši, zemapziņā – iebaidīti cilvēki, kas pilnīgi noteikti zina, kad, kur un kā viņiem jārīkojas uz ledus laukumā, bet apjūk brīžos, kad uz tiem pašiem jautājumiem jaatbild pēc treniņa vai spēles – jau īstajā dzīvē. Dresēti varoņi.

A.Puče "OZO. Cilvēks uz ledus."

Lēkā pa dzīvi.

Veči. Šitā prakses padarīšana ir tik sasodīti smieklīga padarīšana. Vispār mums te iet vienkārši ideāli, mums tā,protams, neskaitās vēl vasara, bet tik awsomīigi piedzīvojumi.
Vakar kā jau vienmēr ar Vīču dodamies uz centru. A zvana kursabiedrs edzīts, dvai braucat pie grantiņa [17km no valmieras], mums jau nu 2reiz nav jāsaka, mēs arī braucam. Aši knaši un mēs jau sēžam autobusā uz pirti. Izrādās, ka šie domāja, ka mēs mulam un nekur nebraucam, tā nu aprāvās, bet beigās tā pat nevarējām tur palikt un devāmies 10 ar autobusu atpakaļ uz valmieru. Izkāpjam pieturā un zvans uz mūsu otrajām mājām, un jā, varējām iet uz turieni, mēs sajūsmā gājām ar. Tā nu pavadījām jau otro nakti tur. Pasēdējām pie kompja, pasmējāmies un tā, burvīgi.
No rīta atkal kūdžojām uz koju pusi paķērām mantas un devāmies praksē. A kā jau mums ar Vīču pierasts uzslēdzām dejošanas dziesmas. ''Lēkā'' un mēs ar vīču savā vakaru elementā. Lēkāja visa mūsu prakses grupa, bet mēs ar vīču uz trepēm, sou fakin fanii. Labi jau, ka sākotnēji tā dziesma man kretinēa, bet viss mainījās pēc vienas ballītes. :D

Reāli tik fantastiska sajūta. Šodien gan atpūšamies, lai rīt atkal varētu darīt ko?-- ballēties! :D

Ahūni!

Katram pirmdienas rītam ir savs piektdienas vakars. Uz šo teicienu gan nevarētu norakstīt vakardienas piedzīvojumus, jo ballēties pirmdienā sen nebija sanācis, bet bija ahūni, kā saka Tauriņš. Ar kursabiedreni Lauru nostrādājām savas prakses stundas, sou nogurdinoši ietērpties krāsotāju kostīmos un krāsot, berzt, krāsot sienas... Pēc tam jau savas krāsotāju drēbes nomainījām pret izejamajām un devāmies ciemiņos. Bija jau feini, ja jāsaka godīgi, man jau ļoti patika. Vot tā bija vienkārši vakara baudīšana. Vienkārši es ar vēl 3 cilvēkiem smējāmies, dziedājām, dejojām, spēlējām kārtis, un tā līdz rītagaismai, kad mums līdz praksei bija palikušas nieka 6 stundas. Pagulējām 4 un atkal strādājām. Bet tas viss izvērtās tik pozitīvi, ka pilnīgi prieks, tiešām, tas bija kaut kas feinss. Laikam, ar īstajiem cilvēkiem, īstajā laikā un vietā. :)

Tagad sēžu purva kojās un gaidu, kāda izvērtīsies šodiena. Vīča vēl saldi murrā kādu stundu un ta jau mēs laidīsim atkal meklēt piedzīvojumus, jeb vienkārši atpūsties. Man krāsotāju tērps jau nomainīts pret izejamo un tas ir tik burvīgi, kad skolas nav, ir tikai prakse, nu labi, vēl šis tas skolā, bet tas tā, chill. Vot tā ir dzīves baudīšana, kā tagad, mierīgi un skaisti.

Bučas, neveiksminiece!

sou fakin fanii

Jau 3šā diena, kopš esmu izolēta no sabiedrības. Bet pašlaik es vienkārši esmu pārsmējusies. Kopā ar @Vīča pasmejamies par mūsu kopējiem draugiem.  Ai, smiekli šodienai piestāv, ļoti, ļoti.

No other place

Galvenais - palikt uzticīgam pašam sev. Domāt ar paša prātu, redzēt ar paša acīm. Nenožēlot notikušo, bet mācīties no tā.

Katram no mums ir bijuši piedzīvojumi, kurus nevar aizmirst.

Hei. Šodiena man tāda pavisam nekāda. Ārā lietains, es sēžu pati ar sevi, mūziku, ietinusies segā un vienkārši neko nedaru. Cik neierasti man-skrienošam un varošam cilvēkam. Tiešām neierasti šāds vientulības glāsts, nu labi, nevarētu teikt, ka vientuļi, bet tā savādi būt vienai pašai. 

Vienīgais labais darbs, ko šodien esmu izdarījusi ir nedaudz pārveidojusi istabas sienas. Tieši ar to es sāku savu 6dienu, ar izmaiņām. Tā lēnām, katru dienu kaut ko mainīšu sevī, savā apkārtējā vidē, lai dzīve interesantāka. Istabas sienas ieģērbtas manos darbos, ''cubus'' plakāts ar vīrieti arī gluži citāds palicis, krāsas rullīts to noglāstīja un mani spēcīgākie domugraudi, kas liek nepadoties pavirši izmētāti par to, un mīļbildes arī stāv uz sienām, lai gan draudzeņu laiki jau labu laiku kā beigušies. Un rozes no vakardienas izlaiduma smaržo vienkārši debešķīgi, prieks, ka visi atcerējās, ka mīlu rozes. Bet par manu sporta skolas izlaidumu:

*Neviens izlaidums,laikam, nav bijis tāds, kas mani tik ļoti aizkustināja. Tas bija tik savādi, redzēt trennerīti tik lielu, nu ne jau sliktā ziņā, pavisam labā, kaut kad jau būs gaidāms vēl viens sportistiņš viņai. Un kad viņa tik burvīgi runāja par mums, aii, galīgi aizkustinājāmies mēs pašas. Uzdāvinājām viņai lielu rāmi ar mūsu bildēm, lai atcerās savas mīļās meitenes. Bija skaists izlaidums, ne tāds ierasts, bet burvīgs!

Kā jau pēdējā laikā šķiet neveiksminiece kļuvusi pavisam sentimentāla uz lietām, kurām sen jau būtu jābūt sakārtotām pa plauktiņiem, un uz tām jau vajadzēja būt putekļu kārtiņai, jo apritējis jau gads. Bet nepatīk man tie putekļi, tapēc mēdzu noslaucīt tos no visām lietām, pat atmiņām. Pat šodien tā diezgan spontāni galvā ienāca viens pagājušās vasaras piedzīvojums, tas man lika smieties, lai gan mulsinošākais fakts bija tāds, ka par to es iedomājos dušā. Lai nu kā, diezgan mulsinoši bija tad, kad viņš mēģināja paskaidrot brālim, ka es atnesu flešu. Cik ticami.. :D 

Ai, vispār kad satiku savu mīļāko meiteni atcerējāmies visu vasaru, kura man bija labākā. Visādus piedzīvojumus piedzīvojām, tik spēcīgi, nu vienkārši vāajprāats. Cik derības netika slēgtas un tas viss pildīts, pat vakar man par to nedaudz atgādināja. Bet jā, visai pozitīvi viss ir bijis. Tā nu laikam, lēnām atkal sāku likt visu pa plauktiņiem un uzpūst virsū putekļus tā, lai atkal viss nostāvas līdz nākošai vasarai, jo laikam apnika cīnīties. Lai gan, es vēl neatmetu ar roku. 

Sākas jauna vasara, jauni piedzīvojumi, karstas ballītes, karstas cīņas bīča laukumā un daudz atvēsinošu smieklu. Jāa, tādu es centīšos padarīt savu vasaru, jo vēl tikai 2 vasaras, kad nelegāli varu darīt to, ko pēc tam jau varēs darīt kā gribēs. Cheers!

P.s. Šodien nejauši uzgāju nelielu teicienu:'' Nerunā sliktu par tiem cilvēkiem, ar kuriem tev bija labi!'' 

Kvēlākie skūpsti, neveiksminiece.!

If U say so

Gan mēs paši, gan sapņi ir veidoti no viena materiāla.

Katrs mūsu sapnis ir dots ar iespēju to piepildīt. Bet,protams, ne vienmēr jau tas ir tik reālistiski un saprotami, kā tas ir pateikts.

Nu ko, bet šodien daļa no kāda sapņa piepildīsies. Šodien ir mana pēdējā oficiālā diena, kad skaitos pie sporta skolas. Jā, šodien es viņu pabeidzu un iegūstu dokumentu par to. Skan burvīgi, jo man ir bijuši tik daudz lūzuma punktu, kad gribas vienkārši visam atmest ar roku, bet re kā, atmaksājās tie 8 gadi, burvīgi. Pilntiesīga volejboliste no manis sanāca.

Bet vispār vēl arvien neesmu atmetusi savu iesauku par neveiksminieci, jo es turpinu izgāzties vēl arvien, turpinu gruzīties vēl un vispār turpinu savu ierasto dzīvi vēl un vēl un vēl.  Bet jā, ir iesākusies vasara, a tā pat man ir sūdīgs garastāvoklis, kamoon. Man liekas, ka es varētu kaut kur aizbraukt projām no visiem viena pati, lai neviens mani nevar sasniegt un neredzu arī nevienu. Jo kā redzu, vai jūtu kādu me ir dusmīga. Ai, cik patiesībā viegli ir mani nokaitināt. Ai, vispār cik patiesība es esmu kaitinošs un problēmu nomākts cilvēks. Get a life dude!

Krist uz nerviem - tas ir viens no maniem labākajiem talantiem .

Kā es gribu volīti un jūru. Jāa, gulēt pie jūras un vienkārši čillot ar mīļajiem.