Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Jau 3šā diena, kopš esmu izolēta no sabiedrības. Bet pašlaik es vienkārši esmu pārsmējusies. Kopā ar @Vīča pasmejamies par mūsu kopējiem draugiem. Ai, smiekli šodienai piestāv, ļoti, ļoti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru