Profesionālais sports ir daudz nežēlīgāks par kliedzošiem un iedvesmojošiem avīžu virsrakstiem un daudz prasīgāks par elku mīlošiem līdzjutējiem. Sportisti ziedo savas dzīves labākos gadus, laukumos sevi izgriežot kā trauku luptas, par to saņemot pretī godīgi pelnītu slavu, naudu un... nē, ne varu. Trešā lieta, ko viņi pilnīgi noteikti saņem kā mantojumu no sportā pavadītajiem gadiem – slimības, kroplums, fiziskās un garīgās atkarības. Aizdomājieties par pieaugušiem vīriešiem spēka gados, kas kopš pusaudžu vecuma mērķtiecīgi tiek audzināti par gladioatoriem. Sporta skolas, treniņnometnes, sviedri un izturības pārbaudes, prasīgi treneri. Līdz skatuvei nonāk labākie, stiprākie, talantīgākie. Pēc tam? Aktieri pieaug, fiziskās pārslodzes, katru otro vakaru sezonas laikā aizvadot izšķiroso maču par noteiktiem mērķiem, mijās ar depresijām, kuras vienkāršs cilvēks neiztur. Azartam, fiziskajam spēkam un meistarībai otrā svaru kausu pusē ir nolikta pretī uzvara par jebkuru cenu, rezultāts, savainojumi. Taču prasa tikpat daudz kā toreiz, kad četrpadsmit gadu vecumā kļūdijies pie saviem vārtiem un treneris visas komandas priekšā tevi nosauca par bezsmadzeņu idiotu... Uz skatuves viņi ir pieauguši, zemapziņā – iebaidīti cilvēki, kas pilnīgi noteikti zina, kad, kur un kā viņiem jārīkojas uz ledus laukumā, bet apjūk brīžos, kad uz tiem pašiem jautājumiem jaatbild pēc treniņa vai spēles – jau īstajā dzīvē. Dresēti varoņi.
A.Puče "OZO. Cilvēks uz ledus."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru