Galvenais - palikt uzticīgam pašam sev. Domāt ar paša prātu, redzēt ar paša acīm. Nenožēlot notikušo, bet mācīties no tā.
Katram no mums ir bijuši piedzīvojumi, kurus nevar aizmirst.
Hei. Šodiena man tāda pavisam nekāda. Ārā lietains, es sēžu pati ar sevi, mūziku, ietinusies segā un vienkārši neko nedaru. Cik neierasti man-skrienošam un varošam cilvēkam. Tiešām neierasti šāds vientulības glāsts, nu labi, nevarētu teikt, ka vientuļi, bet tā savādi būt vienai pašai.
Vienīgais labais darbs, ko šodien esmu izdarījusi ir nedaudz pārveidojusi istabas sienas. Tieši ar to es sāku savu 6dienu, ar izmaiņām. Tā lēnām, katru dienu kaut ko mainīšu sevī, savā apkārtējā vidē, lai dzīve interesantāka. Istabas sienas ieģērbtas manos darbos, ''cubus'' plakāts ar vīrieti arī gluži citāds palicis, krāsas rullīts to noglāstīja un mani spēcīgākie domugraudi, kas liek nepadoties pavirši izmētāti par to, un mīļbildes arī stāv uz sienām, lai gan draudzeņu laiki jau labu laiku kā beigušies. Un rozes no vakardienas izlaiduma smaržo vienkārši debešķīgi, prieks, ka visi atcerējās, ka mīlu rozes. Bet par manu sporta skolas izlaidumu:
*Neviens izlaidums,laikam, nav bijis tāds, kas mani tik ļoti aizkustināja. Tas bija tik savādi, redzēt trennerīti tik lielu, nu ne jau sliktā ziņā, pavisam labā, kaut kad jau būs gaidāms vēl viens sportistiņš viņai. Un kad viņa tik burvīgi runāja par mums, aii, galīgi aizkustinājāmies mēs pašas. Uzdāvinājām viņai lielu rāmi ar mūsu bildēm, lai atcerās savas mīļās meitenes. Bija skaists izlaidums, ne tāds ierasts, bet burvīgs!
Kā jau pēdējā laikā šķiet neveiksminiece kļuvusi pavisam sentimentāla uz lietām, kurām sen jau būtu jābūt sakārtotām pa plauktiņiem, un uz tām jau vajadzēja būt putekļu kārtiņai, jo apritējis jau gads. Bet nepatīk man tie putekļi, tapēc mēdzu noslaucīt tos no visām lietām, pat atmiņām. Pat šodien tā diezgan spontāni galvā ienāca viens pagājušās vasaras piedzīvojums, tas man lika smieties, lai gan mulsinošākais fakts bija tāds, ka par to es iedomājos dušā. Lai nu kā, diezgan mulsinoši bija tad, kad viņš mēģināja paskaidrot brālim, ka es atnesu flešu. Cik ticami.. :D
Ai, vispār kad satiku savu mīļāko meiteni atcerējāmies visu vasaru, kura man bija labākā. Visādus piedzīvojumus piedzīvojām, tik spēcīgi, nu vienkārši vāajprāats. Cik derības netika slēgtas un tas viss pildīts, pat vakar man par to nedaudz atgādināja. Bet jā, visai pozitīvi viss ir bijis. Tā nu laikam, lēnām atkal sāku likt visu pa plauktiņiem un uzpūst virsū putekļus tā, lai atkal viss nostāvas līdz nākošai vasarai, jo laikam apnika cīnīties. Lai gan, es vēl neatmetu ar roku.
Sākas jauna vasara, jauni piedzīvojumi, karstas ballītes, karstas cīņas bīča laukumā un daudz atvēsinošu smieklu. Jāa, tādu es centīšos padarīt savu vasaru, jo vēl tikai 2 vasaras, kad nelegāli varu darīt to, ko pēc tam jau varēs darīt kā gribēs. Cheers!
P.s. Šodien nejauši uzgāju nelielu teicienu:'' Nerunā sliktu par tiem cilvēkiem, ar kuriem tev bija labi!''
Kvēlākie skūpsti, neveiksminiece.!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru