Skatotes zvaigznēs, mēs iekāpjam dubļos.

Ar vienu kāju uz pirmā pakāpiena
Kāpām, kapām, līdz apkritām sāņus.
Zemes pieskāiens pie ceļgala
Dūriens, asinis- viss.

Piecēlos, mēģināju,sanāca,
Te kritiens,dubļi, sasitums.
Gribasspēka zudums- viss.
Bet ceļos un daru.

Es redzu zavigznes atkal un atkal,
Bet te dubļos vien stiegu.
Es nestīšos vairs zvaigžņu ceļā,
Es iešu tik debesu ejā.

Te pākāpiens, līdzsvars,
Galva jau reibst.
Jau mākoņu pūkas rokā man irst,
Es uzkāpu, ceļš man ir.

Nezināma ēna mani aizvilka no tumšās istabas...

Es sapņoju par nesasniedzamo rokas tvērienu. Tas bija tuvu, likās, ka otrs elpoja tieši sejā, bet es neko neredzēju. Glāsts- tik auksts, pārsniedzās, pār manu seju. Čuksti- kā zibens- pēkšņi, bet jūtami.
Kur gan radās šī vēsā sajūta, tumšājā istabā. Nezināmajā tukšumā. Tur kur satiekas tikai izredzetie.
Es sēdēju, bet manī bij bailes- neīstas, bet drebinošas. Pār manu miesu pūta vējš, stindzinošs, bet nomierinošs. Es zināju, ka tas viss nav nekas slikts, bet man likās, ka tas ir kas savādāks- nepieredzēts.
Mani pirksti sarāvās dūrēs, neļaudami svešajām sajūtām tos atvīt. Es padevos un lēni mani pirksti vijās vaļā, no cieši sažņaugtajām dūrēm. Lēnām, tas viss notika lēnām. Ar bailēm sejā, un sirdī. Beidzot- mani pirksti bija izstiepti taisni, un rokas nu jau likās daudz drošākas, un vairs manī nebijā ļoti bailīgās sajūtas, bet tomēr, manu ķermeni stindzināja vēja šalkas.
Pie pirkstu galiem bija jūtams kas siltāks, nekā istabas atmosfēra. Es sajutos mierīgāk, drošāk. Lēni, kāda pirksti vijās, pa manējiem, ar vien augstāk, līdz mūsu plaukstas saskārās, un mana roka sadevās ar neredzamā roku. Neredzamais nemaz nebija tik neredzams, tā bija tumša ēna, kas mani itkā vilka no istabas ārā.
Es jutos droši svešinieka satvērtajā plaukstā, arī sirds jau jutās pavisam droša, jo svešinieka roka likās silta un droša.
Mani aiz rokas izveda ārā no tumšās istabas, un nonākdama gaismā es sapratu, ka šis svešinieks bija mans tēvs, kas mani izveda no nezināmajām atmiņām, skumjām.
Šis satvēriens manī uzjundīja patīkamas sajūtas, viss likās daudz siltāks un maigāks. Tēvs manu plaukstu neatlaida- un es jutos droša, kad tas nenotiks nekad.
Manu miesu sildīja patīkams siltums no tējas krūzes, kuru man sagatavoja mamma. Smeldzīgais brāļa smaids manī lika sarosīties visām mīļuma šūnām. Un tēta rokasspiediens mani sildīja visādā ziņā. Paldies par to.! :))

Lidojums kas beidzās- beidzās tā īsti nesācies!

Man bija kādi 7 gadi. Es pamodos, pēc nakts guļas, un kā jau ierasts piegāju pie loga un vēroju, kāds ārā laiks. Es piemājas ābelē ieraudzīju kaut ko tik mazu un bezspēcīgu. Tas bija mazs putnēns, kas piespiedies pie mātes spārna. Tik nevarīgs, bet tomēr tik apbrīnojums.
Tā jau katru rītu mostoties es piegāju pie loga lai atkal, un atkal vērotu mazo putnēnu. Ar katru dienu viņš kļuva ar vien skaistāks un skaistāks. Tik cēls un mīlīgs.
Bet es viņam neuzdrošinājos tuvoties no zemes, es viņu tikai vēroju. Kādēļ?- laikam jau tādēļ, ka mnaī bij bailes kādam nodarīt pāri. Jo tad sāpētu ne tikai man, bet arī citiem. Un tas nebūt nebija mans mērķis.
Pagāja dienas un no mazā,vārgā putnēna bija izaudzis jau nu jau krietns pusaudzis. Bet tas neatturēja mani no ikrīta izbrīna viņu ieraugot.
Pagāja jau mēneši, bet es viņu vēroju jau lidojam no savas ligzdas uz tuvējo ābeli. Tā katru dienu es apjautu, ka viņš ir tik izaudzis, bet kaut kas no viņa ir palicis manī.
Protams, man bija jādodas skolas gaitās, bet atnākot vienmēr apraudzīju putnēnu.
Bet vienreiz mana laime beidzās, no skata, ko es redzēju. Tas bija mirklis kurš BIJA. Putnēnu notrieca auto, un to nevarēja vairs glābt. Bet tā pa īstam tas bija tikai putnss, bet man tas bija kas vairāk. Man tā bija iespēja redzēt to, kā es izaugu, to kā ir jāmīl, un to kā ir jācenčas, lai aizlidotu.
Putnēna vairs nebija, bet man bija atmiņas no viņa.

Tukšums?!

Ko darīt,
kad no rītiem pamostos?
Un truli smeldz,
kāpēc esmu dzīvs.
Tukšums gultā acīs dur.
Jāiemācās man bez tevis būt.
[Dons]
Kas ir tur, kur nav nekā? Vai melnajā caurumā kaut kas nonākdams, beigās atgriežas atpakaļ? Grāmatā bija teikts, ka pēc dažiem gadiem viss, kas nonāk melnajā caurumā tiek ''atgriezts'' atpakaļ. Un vai sirdī mēdz būt caurums- tukšums?
Kur gan nonāk visas atmiņas, sajūtas, pārdzīvojumi, kad tie ir notikuši ar mums? Tie laikam paliek kaut kur- tur kur tiem ir jāpaliek. Varbūt tas ir sirds dziļumos. Jo ko gan cilvēks saprot ar vārdu sirds?- ''gaļas'' gabalu ar asinsvadiem, ķermeņa centru, vai mapīti, kur nonāk visas emocijas- gan labās, gan sliktās.
Laikam jau 3/1, bet viss ir ļoti svarīgs. Bet ko gan es biju domājusi ar vārdu tukšums? Es biju domājusi to, kas paliek pāri no emocijām. Tas ir tas, kas liek sagrauties cilvēkam.

Es jūtos, kā lapa, ar krāsainiem plankumiem, jo es nezinu, kā justies. Kaut kur ir kas tāds, kas liek sarauties, un izplūst asarās. Kā sasists spidometrs mašīnā. Man nu šis dzīves spidometrs ir saplīsis, bet vai tas nedarbosies pa visam?
Ir tāda sajūta, ka kaut kā trūkt. Ātruma dzīves pagriezienos, vai bremžu, dzīves sastrēgumos? Es zinu- pietrūkt sajūtas, ka esi kādam vajadzīgs.
Kad šī sajūta atgriezīsies- tad kad būs man kāds kuram iebakstīt un pateikt- tu esi man vajadzīgs. ''Uzsist pieci'' un sasmaidīties. Pašlaik īstie cilvēki ir prom, bet uz atgriežšanos.

Kā gan radās tukšums dzīves spidometrā? Tas radās no tā, ka kāds beidzot sasita ātruma stiklu un lika spiest pa bremzēm. Es tā steidzos, ka neaptvēru, ka apkārt ir daudzi kuriem iespējams tieši es esmu vajadzīga. Ar smaidu, lepnumu par sevi, par to ka es esmu es un dzīvoju te.
Sākumā man tas tiešām likās kā tukšums, bet tagad- tagad ir savādāk. Tas drīzāk ir kā atspēriena punkts, kurš ir ciets, jo pašam ir jātiek uz priekšu.
Daži stikli no saplēstā spidometra paliks kaut kur, tomēr es šo spidometru atcerēšos un tieši uz tāda ātruma, kādā tas gāja 14gadi/šajā dzīvē. Es spidometru salīmēju, lai tas turētos kopā, bet to neaizmirsu tādēļ, lai es kļūtu stiprāka, un tas man vienmēr atgādinās par to, kā nekad nevajag justies- kā tukšumam.

Es gribu kā bērns vēl just.

born to be happy!

Tā bija bērnība, kura aizgāja nemanot. Piedzimām, paspēlējāmies un izaugām.
Bet tas tomēr bija mūsu labākais laiks. Neviens uz mums neskatījās ''ar šķību aci'', ja pludmalē skraidījām pliki, neviens par mums nesmējās, ja mēs raudājām, neviens arī neuzdrošinājās mūs norāt, ja apsēdāmies veikala skatlogā esošjā dīvānā.
Mums visiem bija kāds sapnis, uz kuru tiecāmies. Mēs priecājāmies, par katru santīmu, kuru mums iedeva, par katru konfekšu paciņu, kuru uzdāvināja. Bet kā ir tagad?- tagad mums vajadzīga ir liela nauda, mums vajag ar vien dārgākas dāvanas. Vairs jau nenovērtējam tās konfekšu paciņas, mums vajag datorus, telefonus u.c.
Kad mēs pēdējo reizi plikām kājām skrējām pa peļķēm, šūpojāmies šūpolēs tik augstu, ka vējš plivina matus. Es neatceros!
Galvenokārt, mēs mazie žiperi nemācējām melot sev! Tas bija pats galvenais. Tie mazie meli mammai par saplēsto vāzi, kuru itkā nogāza kaķis ir sīkums, salīdzinājumā ar to, ka šobrīd mēs tik daudz melojam paši sev. Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka būs labāka dzīve, vairāk naudas, skolā būs labākas atzīmes, bet tā nenotiks- nu nebūs tā. Bet tāpēc jau es nelieku sagraut ilūzijas. Vienkārši vajag izdzīvot arī šo laiku ar platāku smaidu sejā, un labāku vārdu draugam.

Vajag vienkārši dzīvot kā bērnībā!

Kādreiz un kaut kur es pacelšos spārnos. Viena vai ar kādu kopā, to lems laiks- bet laika nav.
Varētu kādreiz paplest spārnus un aizbēgt no visa, bet nav lemts. Ir dotas divas kājas un divas rokas, nevis plati, balti spārni. Bet domās gan es varētu pacelties un aizlidot no visām nedienām.
Es uzzīmēju savu lidojumu, izsapņoju savu piezemēšanos un izdzīvoju savu domu spēku.
Ar baltiem gaisīgiem spārniem, puķainu kleitu mugurā es pacelšos augstu gaisā. Lokainajos matos iepūtīs vējš un ar tiem aizsegs gaišo, vasarsraibumiem pilno seju. Ir laiks, kad kājas atraujas no zemes, rokas paceļas augstu gaisā un smaids izplūst asarās. Kādēļ asarās? Jo es nekad to nebiju darijusi, kā domās pacēlusies spārnos.
Es to izdarīju, bet vai es aizbēgu no visām nedienām- nē.

ZB- Zinu Būs

Dirsā to dzīvi, bet mš turpinam dzīvot <- Nu da kaņešna. Pašlaik tā ir :D
Galīgi viss sagriezies kājām gaisā, un + vēl v;eders paķerts līdz. Ir forši, bet galīgi savādāk.
Sāpīgi vai vienkārši savādāk. 2/1 abi kopā. Iej skypā redzi kādām to pašu uzrakstu, kas bijis tev, ieej skypā redzi to 'pašu cilvēku ar kkādiem videō un izdeālām dziesmām. Nu fāk nu atmiņas :d
Kā dziesmā teikts ''tas ir tikai sapnis'', un tā laikam paliks vismaz kādu laiku. Nav drosmes + pārāk pazīsami cilvēki= galīgi garām. Bet ja gribās ir jāmēģina, bet . Vienmēr ir bet.

Galīgi garām pilnīs mirkļa emociju uzplūds, tāpēc tik nesakarīgi.

Galīgs abloms.

Pasaules dažādība, manām ausīm.

Pienāca rīts, pēc nakts snaudas. Es nepamodos no kārtējā saules stara, kas iespīd manā sejā. Šoreiz tas bija ūdens piliens, kas izkusa uz mana siltā vaiga, kā cukurs siltā pienā. Šī necilā ūdens lāse man uzpilēja no jumta šķirbas, kas bija gluži nemanāma, bet es sajutos savādāk, tā itkā uz mana vaiga būtu uzkritusi kādam piederoša sirds daļiņa, kas par viņu spēj izstāstīt, pat slēptākos sapņus.
Tagad man likās, ka es redzu, sajūtu, sadzirdu visu pasauli, kas man ir līdzās. Es visu dzirdēju savādāk, nekā parasti. Šķita, ka debesis spēj runāt, arī zeme stāstīja savu likteni.
Debesis itkā nejauši lika sadzirdēt mākoņu čukstus, kuros viņi stāstīja, par lidmašīnu lielajiem spārniem, kas šķeļ mākoņu putas. Bet zeme tikai sūdzējās par sieviešu augstajiem papēžiem, kas pārrāva zemes pavedienus. Un arī cilvēku balsis likās krietni skaļākas un skaidrākas. Prieki, bēdas, satraukums, tas viss tika sadzirdēts.
Manas ausis un prāts sadzirdēja šo visu būtņu vārdus. Tie nebija tikai tukši vārdi, tā bija dzeja,ko saprot tikai izredzētie. To var uzrakstīt, kā dzejoli,bet ir jāizjūt mākoņu pūkas, zemes pavedieni un cilvēku zemabziņa. Tas man ir vēl jāmācās, bet, tomēr, mani ir sajūta, ka es šai lietus pilienā sadzirdēju pasaules dažādību, tādēļ šo lietus pilienu nosaukšu, par Pasaules dažādību, manām ausīm!

Made by- Liene Ella Krūmiņa- spešel fōr latviešu valodas stundas♥

I wanna be myselfe!

"Break the rules. Find your freedom. Live your life."

Kas es esmu?
Kādam draugs, meita, māsa, māsīca, ienaidnieks, paziņa, bet citam vienkārši cilvēks. Cilvēks, kas ir pats par sevi, interesants, riebīgs, egoists, smaidīgs un laimīgs. Bet kurš gan pazīst mani tādu, kāda es esmu.
Un kas es esmu pati sev? Laikam jau vienkārši ekstravagantā Liene. Un arī pati sev es esmu Ella [nu nav mans otrais oficiālais bet nu pati sev es tāda esmu]. Arī smaidīga, koša, mīlīga, sportiska- īstenībā pēc dabas krāsaina. Bet ne visi zin, kā izpaužas mana krāsainība. Vienkārši spilgta personība.
Nu māku es pateikt- nē, bet nevienmēr tas sanāk. Māku arī pateikt- jā, bet ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Vieglāk taču ir pateikt es nezinu, un tad visi liksies mierā.
Ar sevi es arī esmu mierā, jo zinu, ka tā pat nebūšu gara supermodele, populārākā meitene vai vēl sazin kas. Galvenais, ka es pati esmu mierā ar savām 2 rokām, acīm ausīm, degunu, kājām- visu, kas man ir. Tādēļ galīi nauztraucos, par to, kā man nav!
Jā, esmu arī dabasbērns savāziņā- nav man bail izmirt vai no nezālēm. Bet dažreiz galīgi slinka.
Esmu atradusi savu brīvību, un tajā nav vietas nevienam citam. Tur esmu tikai es- ar savu stilu un to, kas man ir.
Varbūt daudziem es nepatīku ar to, ka esmu tāda, kāda esmu- jā, es smejos, kad gribu, raudu kad gribu, jautāju kad gribu, ģērbjos rozā- un? Tādēļ jau pasaule nemainās. Un mani arī tas neietekmē- galvenais, ka kādam es patīku- šitāda.

Soou!- ja kaut kur ieraugi cilvēku ar rozā drēbēm, taisniem matiem, darot kaut ko smieklīgu vai nopietnu- tā esmu es Liene! Čūuz :)

Vasaras asaras.

Sēžu, starp 4 iedzeltenām sienām, pretīm logs. Uz tā asaras- kādas?- es nezinu. Var būt tās bij manējās, no vakardienas. Varbūt no aizmirstās šodienas.hmm.
Es sapratu, ka tās nav manas asaras, tās vējš ir devis šodienai. Kapēc?- jo laika nav daudz un jāpaspēj ir izraudāt. Bet kur gan palika manas asaras, kuras saslapināja manas skropstas pavisam mitras. Tās laikam palika vakardienā, nu jau atmiņās.Bet kas gan zin to, par ko kāds raud tur ārā, aiz manām 4 sienām!
Lūk tur, aiz loga raud puisēns, kas pazaudējis savu mīļāko rotaļlietu. Uz šķūnīša jumta noskumis kaķēns meklē savas mājas- uz kurieni tās ir viņš nezina. Bet tepat uz lieveņa norasojusi vāze, no kā? No bēdām, par aizejošo vasaru. Bet par ko raudāja logs? Pa divām, pa visam dažādām pasaulēm- loga vienā pusē un otrā. Bt viņš pats tik caurredzams, nav iespējams noslēpt asaras.
Un kas gan notiek manā sirdī, kad pār vaigiem rit lielas, jo lielas asaras. Sirds cīnās, par skaidrību, kā logam. Mazina emociju slogu un vienkārši atbrīvojas no visa.
Kad acis jau kļuvušas sārtas, no asaru lielajām pērlēm ir laiks beigt- piebeigt asaru straumi. Nav vērts vēl censties, izgāzt savas emocijas. Bet varbūt gluži pretēji- ļauties, ļauties un spēt nenovaldīt emocijas un vienkārši lai plūst asaru straume. Paliks vieglāk. Bet ne savādāk.
Kad pēdējā asara izsmelta ir jāatceras, par ko mēs lējām šīs rūgtās asaras. Un tad sev pateikt: ''Mazā, bija tā vērts?'', ja tavā sirdī, kāds mazs, mazs kunkulīts teiks-'' Jā, ir labāk'', tad nenožēlo šīs asaras, Bet ja sadzirdi ''Nē'', tad piesaki sev- nekad neraudā dēļ tā!
Un ''pamezdama'' aci uz loga- tas bija skaidrs, tīrs un caurredzams. Kas notika? Viss beidzās labi.

Cilvēks ar iedomu spārniem.

''Taureņiem ir krāsaini spārni, lai tos atšķirtu, cilvēkiem nav spārni, lai tie nebūtu tik vienādi''


Kas gan ir spārni? Tā ir iespēja pacelties tur, kur bijis tikai retais. Ko nozīmē iespēja lidot? Tā ir vēlme izdarīt ko tādu, ko nav izdarījis katrs. Bet, kas ir lidošana ar spārniem?- izaicinājums!

Iespēja pastāv vienmēr un Dievs taureņiem un citiem lidoņiem deva spārnus. Bet kādēļ gan viņš spārnus nedāvāja cilvēkas? Cilvēks taču uz pasaules pagaidām ir attīstītākais radījums. Manuprāt, tas notika tādēļ, lai gan lidoņi, gan cilvēki būtu vienādās pozīcijās. Cilvēks nelido- bet taureņi taču arī nebraukā mazās, ar benzīnu darbināmās automašīnās.
Bet tomēr, ja mums cilvēkiem būtu iespēja uz vienu dienu aizņemties no turiņiem spārnus, kas būtu pirmais ko izdarītu tu? Es aizlidotu līdz pašām debesīm un iekristu lielajā un baltajā mākoņu mutulī. Aizlidotu tur, kur nav bijis neviens- jo lidošana taču ir izaicinājums.
Traucoties, kā vējam starp debesīm un zemi, izbaudīt smaidīšanu vējā, virpuļošanu un atkal jau traukšanos pretīm nezināmajam. Bet kur es nonoāktu es nezinu, bet tas ir piedzīvojums- nav svarīgi. Pacelsimies spārnos un dosimies tur- uz laimīgo zemi. Plikām kājām skraidīsim pa varavīksnes malu, želēsim saules staru, sūkāsim lāstekas un būsim mazie spārnainie cilvēciņi..
Bet zini ko- tā notiek tikai sapņos, bet dažreiz taču ir labi pasapņot. Nu nav mums to spārnu, bet nekur jau nepaliek izaicinājums! Ar plikām kājām palēkāsim, ka mammas mīksto gultu- tā klusi,klusi, lai neviens pat nemana, Tad skriesim pie kaimiņu silttumnīcas un nočiepsim visgarāko lāsteku, un nekur jau nebija teikts, kas tā pa varavīksni!- saulainā dienā no šļūtenes špurksim ūdeni un būs varavīksne- atliek tik gribēt uzkāpt uz tās un hops- pāri taj ;)
Izaicinājums pasatāv vienmēr, atliek tikai to saskatīt.!

P.S. tas nav mans zīmējums\!

Kas gan ir aizvedis daudzu cilvēku cerības, ilgas un atmiņas? Tas bija aprūsējušais vilciens. Katru dienu un vakaru cerības un ilgas izkūpēja gaisā, kā tvaikoņa dūmi.
Sirdis tika salauztas, un atkal vienotas, bet vai tā bija vilciena izvēle, vai pie visa bij vainīgs cilvēks? Visas šīs lietas bija mūsu- cilvēku ziņā, bet kā to mēs izmantojam,arī bij mūsu ziņā.
Mēs zinam, ka vilciens brauc, pa 2 sliedēm- bet kura sliede ved uz priekšu uz neatgriešanos, bet kura sliede vienmēr ved atpakaļ?
To nosakam mēs paši, jo maršruts ir mūsu pašu ziņā. Bet kad ir pienācis brīdis, ka jāiekāpj piemājas stacijas tvaikonī un jādodas uz nu jau galamērķi vajag atcerēties, vai mēs gribēsim atgriezties, vai dodamies tu uz palikšanu! Kad ieņemts mīkstākais tvaikoņa sēdeklis sākas ceļš uz nezināmo, kā tur būs, kādas emocijas radīsies, mēs nezinam! Sliedes sāk kļūt īsākas un staciju pieskandina tvaikona pēdējais signāls- galapunkts. Nu mūsu likteni izšķir vēlēšanās- tās bij sliežu beigas, vai tomēr? Bija laiks izlemt, vai piemājas stacijā atstāsim ģimenes un draugu asaras, vai tomēr tās apliesim ar atgtgriežšanās- prieka asarām. Vai varbūt atstāsim tikai tuvieniekiem rūgtumu sirdī. Izvēle ir- bet kura dzīves sliede būs pareizā?
Vilciena atiešana ir pēc 3 minūtēm, nav laika- jāizlemj! Ir laiks, lai nopirktu biļeti uz mājām. Konduktors gaida, kamēr tiek izkurinātas pēdējās ogļu saujas. Nu gan ir jāsteidzas- vai nu tagad, vai nekad!
Es izlēmu, doties atpakaļ, jo vilcienam ir jākursē, pa divām sliedēm- gan pa aizejošo, gan pa atkal pienākošo šeit- māju stacijā. Iekāpu vilcienā, un jutos laimīgs, ka izdarīju šādu izvēli. Nu jau atkal galapunkta signāls, vēl skaļāk skan māju stacijā. Es izkāpu un tur mani sagaidīja mani mīļie, jo viņi mani nav pārstājuši gaidīt nekad. Es atgriezos tadēļ, jo es negribēju sagraut tuvinieku sapņus, atmiņas un cerības.
Nu šis tvaikonis kursē gar manu māju jau 15 gadus, bet tajā es nēsmu iesēdies, kopš tās dienas! Kādēļ? Es vienkārši sapratu, ka esmu vajadzīgs šit- šajā stacijā, šajās atmiņās, cerībās un ilgās!

Arī tev jāizlemj, vai dosies, pa pirmo sliedi, vai tomēr izvēlēsies izmantot abas sliedes. Bet lai ko tu izlemtu atceries, nav iespējas pagriezt laiku atpakaļ. Ir tikai iespēja atcerēties, ilgoties un cerēt.

Bruģēto atmiņu iela..

Tas ceļš ved mūs aiz rokas, uz kurieni? - es nezinu!
Mēs dien dienā braucam pa asfaltētu vai zemes ceļu, bet kur gan šis ceļš beidzas?
Kā cilvēki zināja, kur aizvedīs izveidotais ceļš?
Tik daudz jautājumu, bet tik maz laika...

Kur gan sākas īstais ceļš? Tur ārā aiz loga, vai tepat- mūsu sirdī?
Es nezinu, jo nekad īsti nēsmu mēģinājusi to īto ceļu atrast, bet kad gan es to mēģināšu darīt?- atkal jau es nezinu.
Tas ceļš, kas ir tur aiz loga ir bruģētas atmiņas, kādēļ atmiņas?- jo uz šīs ielas ir satikušies un šķīrušies cilvēki, draugi ir atraduši viens otru, tepat ir sēdējis noskumis klaidonis, savu iztiku meklējošs kaķis ir nogājis pa bruģēto strēmeli. Mazas meitenes, kuras dejo lietus deju, puikas, kas plikām kājām iebrien peļķēs līdz potītēm. Sievietes steidziigi ar klaudzošajām papēdenēm metas šķēršot šo ielu. Vīrieši ar ātrajiem automobīļiem drebinās pāri bruģētajai ielai. Bet tas viss palika kur?- atmiņās!, Tad kādēl gan nenosaukt par bruģēto atmiņu ielu?
Un kur gan sākās mūsu ceļš sirdī? Vai no laika, kad nebijām vēl dzimuši, vai šodien? Man jau liekas, ka viss sākās tad, kad nebijām vēl dzimuši. Tad mūsu likteni, jeb ceļu ''būvēja'' mūsu vecāki, tas bija stabils ceļš- taisns, bez asiem pagriezieniem, tad mēs uzsākām savu ceļu, ar pirmajiem soļiem šajā lielajā pasaules rēbusā - Nu šis ceļš bija ar nelielām bedrēm, jo mēs paši nebijām nekādi stabilie cilvēciņi, tagad ce''lš bija taisns ar nelielām bedrēm pēc katra 2 kilometra. Bet mēs pieaugām un ceļš palika pavisam līkumots, un kalnains, jo arī mums- jauniešiem gadījās dažādi kritieni, celšanās, spēka izsīkums, kašķi, mīlestība- un tas viss radīja līkumoto ceļu. Bet tālāk es nezinu, kā būs, jo es to nezinu- pagaidām es esmu zonā ''bīstami, jo ir līkumi'', bet nav ko baidīties no līkumiem! Jāsamazina ātrums un jādodas tik cauri, jo gan jau būs tā vērts. Un tad jau redzēsim, kāds ceļš būs pēs 2, 4, 6 kilometriem. Un tad varēsim spriest, vai ātrums un virziens bija pareizais.