Pienāca rīts, pēc nakts snaudas. Es nepamodos no kārtējā saules stara, kas iespīd manā sejā. Šoreiz tas bija ūdens piliens, kas izkusa uz mana siltā vaiga, kā cukurs siltā pienā. Šī necilā ūdens lāse man uzpilēja no jumta šķirbas, kas bija gluži nemanāma, bet es sajutos savādāk, tā itkā uz mana vaiga būtu uzkritusi kādam piederoša sirds daļiņa, kas par viņu spēj izstāstīt, pat slēptākos sapņus.
Tagad man likās, ka es redzu, sajūtu, sadzirdu visu pasauli, kas man ir līdzās. Es visu dzirdēju savādāk, nekā parasti. Šķita, ka debesis spēj runāt, arī zeme stāstīja savu likteni.
Debesis itkā nejauši lika sadzirdēt mākoņu čukstus, kuros viņi stāstīja, par lidmašīnu lielajiem spārniem, kas šķeļ mākoņu putas. Bet zeme tikai sūdzējās par sieviešu augstajiem papēžiem, kas pārrāva zemes pavedienus. Un arī cilvēku balsis likās krietni skaļākas un skaidrākas. Prieki, bēdas, satraukums, tas viss tika sadzirdēts.
Manas ausis un prāts sadzirdēja šo visu būtņu vārdus. Tie nebija tikai tukši vārdi, tā bija dzeja,ko saprot tikai izredzētie. To var uzrakstīt, kā dzejoli,bet ir jāizjūt mākoņu pūkas, zemes pavedieni un cilvēku zemabziņa. Tas man ir vēl jāmācās, bet, tomēr, mani ir sajūta, ka es šai lietus pilienā sadzirdēju pasaules dažādību, tādēļ šo lietus pilienu nosaukšu, par Pasaules dažādību, manām ausīm!
Made by- Liene Ella Krūmiņa- spešel fōr latviešu valodas stundas♥
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru