Tas ceļš ved mūs aiz rokas, uz kurieni? - es nezinu!
Mēs dien dienā braucam pa asfaltētu vai zemes ceļu, bet kur gan šis ceļš beidzas?
Kā cilvēki zināja, kur aizvedīs izveidotais ceļš?
Tik daudz jautājumu, bet tik maz laika...
Kur gan sākas īstais ceļš? Tur ārā aiz loga, vai tepat- mūsu sirdī?
Es nezinu, jo nekad īsti nēsmu mēģinājusi to īto ceļu atrast, bet kad gan es to mēģināšu darīt?- atkal jau es nezinu.
Tas ceļš, kas ir tur aiz loga ir bruģētas atmiņas, kādēļ atmiņas?- jo uz šīs ielas ir satikušies un šķīrušies cilvēki, draugi ir atraduši viens otru, tepat ir sēdējis noskumis klaidonis, savu iztiku meklējošs kaķis ir nogājis pa bruģēto strēmeli. Mazas meitenes, kuras dejo lietus deju, puikas, kas plikām kājām iebrien peļķēs līdz potītēm. Sievietes steidziigi ar klaudzošajām papēdenēm metas šķēršot šo ielu. Vīrieši ar ātrajiem automobīļiem drebinās pāri bruģētajai ielai. Bet tas viss palika kur?- atmiņās!, Tad kādēl gan nenosaukt par bruģēto atmiņu ielu?
Un kur gan sākās mūsu ceļš sirdī? Vai no laika, kad nebijām vēl dzimuši, vai šodien? Man jau liekas, ka viss sākās tad, kad nebijām vēl dzimuši. Tad mūsu likteni, jeb ceļu ''būvēja'' mūsu vecāki, tas bija stabils ceļš- taisns, bez asiem pagriezieniem, tad mēs uzsākām savu ceļu, ar pirmajiem soļiem šajā lielajā pasaules rēbusā - Nu šis ceļš bija ar nelielām bedrēm, jo mēs paši nebijām nekādi stabilie cilvēciņi, tagad ce''lš bija taisns ar nelielām bedrēm pēc katra 2 kilometra. Bet mēs pieaugām un ceļš palika pavisam līkumots, un kalnains, jo arī mums- jauniešiem gadījās dažādi kritieni, celšanās, spēka izsīkums, kašķi, mīlestība- un tas viss radīja līkumoto ceļu. Bet tālāk es nezinu, kā būs, jo es to nezinu- pagaidām es esmu zonā ''bīstami, jo ir līkumi'', bet nav ko baidīties no līkumiem! Jāsamazina ātrums un jādodas tik cauri, jo gan jau būs tā vērts. Un tad jau redzēsim, kāds ceļš būs pēs 2, 4, 6 kilometriem. Un tad varēsim spriest, vai ātrums un virziens bija pareizais.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru