Sēžu, starp 4 iedzeltenām sienām, pretīm logs. Uz tā asaras- kādas?- es nezinu. Var būt tās bij manējās, no vakardienas. Varbūt no aizmirstās šodienas.hmm.
Es sapratu, ka tās nav manas asaras, tās vējš ir devis šodienai. Kapēc?- jo laika nav daudz un jāpaspēj ir izraudāt. Bet kur gan palika manas asaras, kuras saslapināja manas skropstas pavisam mitras. Tās laikam palika vakardienā, nu jau atmiņās.Bet kas gan zin to, par ko kāds raud tur ārā, aiz manām 4 sienām!
Lūk tur, aiz loga raud puisēns, kas pazaudējis savu mīļāko rotaļlietu. Uz šķūnīša jumta noskumis kaķēns meklē savas mājas- uz kurieni tās ir viņš nezina. Bet tepat uz lieveņa norasojusi vāze, no kā? No bēdām, par aizejošo vasaru. Bet par ko raudāja logs? Pa divām, pa visam dažādām pasaulēm- loga vienā pusē un otrā. Bt viņš pats tik caurredzams, nav iespējams noslēpt asaras.
Un kas gan notiek manā sirdī, kad pār vaigiem rit lielas, jo lielas asaras. Sirds cīnās, par skaidrību, kā logam. Mazina emociju slogu un vienkārši atbrīvojas no visa.
Kad acis jau kļuvušas sārtas, no asaru lielajām pērlēm ir laiks beigt- piebeigt asaru straumi. Nav vērts vēl censties, izgāzt savas emocijas. Bet varbūt gluži pretēji- ļauties, ļauties un spēt nenovaldīt emocijas un vienkārši lai plūst asaru straume. Paliks vieglāk. Bet ne savādāk.
Kad pēdējā asara izsmelta ir jāatceras, par ko mēs lējām šīs rūgtās asaras. Un tad sev pateikt: ''Mazā, bija tā vērts?'', ja tavā sirdī, kāds mazs, mazs kunkulīts teiks-'' Jā, ir labāk'', tad nenožēlo šīs asaras, Bet ja sadzirdi ''Nē'', tad piesaki sev- nekad neraudā dēļ tā!
Un ''pamezdama'' aci uz loga- tas bija skaidrs, tīrs un caurredzams. Kas notika? Viss beidzās labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru