''Vieglāk dzīvot, kad viss ir vienalga, varbūt man arī izmēģināt? ''
Piedod dārgais lasītāj, bet šoreiz būs tāds nedaudz gruzīgs ieraksts no manas puses, jo life go on. Tādēļ, ja tev neinteresē šādi nejēdzīgi piegājieni lietām, vari droši beigt savu lasīšanu ar šo nenozīmīgo rindkopu.
Šodien tāds sasodīti labs garastavoklis bija. Laikam šis no vakardienas vēl aizkavējies bija. Tiešām, es vienkārši staroju. Tad atklāju vēl negaidīti labas sarunas sākumu ar cilvēku a kuru pat nedomāju kādreiz atklāt kādu radniecisku saiti, lai varētu smieties un pļāpāt. Viss bija lieliski.
Tomēr ir tik dīvaini apzināties, ka cilvēku kuru tu pazīsti ļoti labi vairs neuzdrošinies pasveicināt vai pārmīt kādu vādu. Tik tiešām tas ir sasodīti savādi. Bet tāda laikam bija mana izvēle, un arī iemesli, vai vienkārši prioritātes uz citām lietām un sajūtām, kuras jāīsteno.
Kā dziesma, kas pašlaik man skan austiņās.- gruzīgs sākums- ideāls piedziedājums- .. beigas vēl nezinu. Bet pavisam drīz es tās uzzināšu, jo dziesmai būs jāspiež ''play again''. Tās ir nieka 3 minūtes, kas ļauj man neko nedomāt, bet tomēr tajā pašā laikā nonākt pie secinājuma, kas izskan pēdējā pantā. Kādēļ dzīvē viss nevar būt skaidrs pirmajās 3 minūtēs- tu zināsi, ka sākums būs nedoš, tomēr ''vidus'' būs traks, un šerps, un beigas tu zināsi kādas būs. Ehh, bet laikam nav vērts par ko tādu domāt, jo nebūtu jau interesanti zināt, kad, ar ko, kapēc beigsies dzīve. Un ja tu pašlaik domā, ka man ir kādas fantāzijas par nāvi vai ko tādu, tad varu tev droši apgalvot, ka tu smagi kļūdies, jo tā pavisam nav, es vienkarši rakstu to, kas plosās manā galvā. Visu izlikt uz papīra, jeb melnā uz balta ir daudz vieglāk un pareizāk man, nekā to visu sūdu paturēt sevī. Jā, te puse ir bezjēdzība, bet tomēr, tas jau ir tikai priekš manis!
Un tomēr, viss nav sācies ,tomēr beidzies kā es negribēju. Negaidīti pavērsieni šaudās šurpu turpu pa manu īso dzīvi. Un to man atgādina daudzii, ka es esmu par mazu, lai kaut ko saprastu no dzīves, bet tā nav. Es zinu, kā ir labāk man, bet beigās tā pat viss sanāk ačgāni. Nemāku laikam es dzīvot, bet ko man darīt, es daru lietas kā es māku, bet vajag savādāk. Pārmetumi, šurpu turpu, un neizdevusies dzīve tikai man!
Pat vasara sākusies kā tādā bomžu midzenī, nekas nav pa prātam ne man, ne pārējiem. Tapēc, laikam vaina ir manī, jo es nemāku paņemt to, ko man dod, es gribu vēl vairāk, un es neesmu iemācījusies un pieradusi zaudēt, bet laikam vajadzētu sākt mācīties to.
Neņemt no dzīves, ko tā sniedz un pēc tam pārdzīvot ir manā garā. Un tas ir atkal, un atkal.
Es nožēloju neizdarīto. Vienīgais attaisnojums, tajā brīdī es domāju, ka tā būs labāk- un tas ir pareizi.<- laikam.
Jāsāk dzīvot beidzot!
Rīt trenniņā ļoto, ļoti skriešu, llai izliktu visu savu dusmu, un gruzi fiziski. Pēc tam brālim nopirkšu dāvanu, lai gan vēl nezinu ko, idejas ir, bet vajag arī pielietojumu. Tas arī viss.
Es nepateicu visu, ko es gribēju, tomēr nets nav īstā vieta, lai to darītu. Es tā gari un nekonkrēti apviļāju sev stūlbas tēmas. Bet lai iet- priekā!
Mācīsimies dzīvot, aptversim jaunus plašumus, un būsim mēs paši!
Lifehouse- everything
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru