Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2011. gada 1. jūnijs
Karsta diena priekš manis!
Čau! Šodiena ir očeņ karsta priekš manis, ko nu! Skolā 9.00 matemātika, 13.20- beigas. Es jūtos spēcīga, ka izturēju tik daudz matemātiju- šokss. Bet tā jau patīkami.
Pēc tam gāju mājās, un mani jau viens ļaunss cilvēks nevarēja aizvest, atkal tikai nomēdās- baigi. Biju centrā, zvana, lai eju uz Teperi spēlēt. aizgāju paspēlēju voli- palikām 2 novācām tīklu un gājām uz pilsētu. Forši nopirkām koktēļus un sēdējām uz pelēkajiem un visus skenējām. Esmu mājās, izpildīju mateni un čiloju pie skypa- man neatbild uz manu rakstīto- tas kaitina!!! Atā!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru