Cik cilvēks patiesībā ir atpalicis no šīs lielās,skaļās un trauksmainās pasaules. Mēs pat neredzam to visu, kas notiek 100 metru rādiusā ap mums. Mēs cilvēki esam savā dzīves rutīnā, mēs sev noliekam darbus, kas jāizdara- jāaiziet tur, jāpaņem tas, 13.00 jābūt tur, 18.23 atkal citur- mēs vairs nezinam, kas notiek mums apkārt. Neredzam tos, kam vajadzīga palīdzība, nedzirdam saucienus, neredzam prieka asaras, smaidus. Bet, kas pie tā vainīgs?
Neviens, tikai mēs paši- cilvēki. Izgudrojām visas lielās, ātrās mašīnas, kuras traucas pa lielpilsētas ielām vienalga- vai luksaforā mirgo sarkanā,zaļā vai dzeltenā gaisma, visi kaut kur steidzas.
Tādēļ arī mums ir tik grūti veidot pašiem savu ideālo pasauli, mēs vienkārši netieam līdzi šaij- nu jau ātrajai pasaulei.
Taksometrs lielpilsētā aizjoņo, automašīnas sastrēgumos taurē un teju tālumā dzirdama vilciena sliežu šķindoņa. Gandrīz vai retais iedomājas izbraukt no mājas ar vlosipēdu vai doties kaut kur ar kājām, jo visiem ir bail kaut ko nokavāt- bet ko gan mēs varētu nokavēt? ~ darba laika sākumu, sapulci, skolu. Vienīgais ko mēs paīstam varam nokavēt ir laiks dzīvot šo dzīvi- dzīvot nevis izdzīvot.
Tādēļ vienreiz nometīsim pie malas ikdienas steigu apsēdīsimies ''zaļajā zonā'' blakus kādam labam draugam un vienkārši vērosim- vērosim šo ikdienas steigu, kura mūs vada ikdienā un pateiksim- Nē, tāda nav mana dzīve, es šeit pasēdēšu un paskatīšos, kāda ir citu dzīve!
L.K.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru