Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2010. gada 11. augusts
We have to be togetger x2
Nēe, tomēr viss bija galīgi izdevies, arī bez putu ballītes. Pilnīgi nenožēloju, ka aizbraucu uz laukiem, jo tā pat mana kompānija negāja uz putām he..
Bet tur arī gāja jautri- spēlējot volīiti, braucot uz palsmani, lai brāļāa varētu padziedāt..
Nākošās dienas sacensības arī bija baigi foršas. Tas jau nekas, ka visas pakāsām, bet gāja ūber jautri. Arī gulēšana pie skolas uz trepēm...
Un arī jaunus draugus esmu ieguvusi- Sinču. Vot tā ir forša :)) (H)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru