Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2010. gada 27. augusts
Smaidīgie-baidīgie
Tik daudz laika ir pagājis, kopš vasaras sākuma, bet tomēr tik daudz piedzīvojumu,pārdzīvojumu un visādu citādu lietu.
Tomēr pat nesen notikuši daži gandrīz nenozīmīgi brīži, tomēr diezgan neaizmirstami!
Tas smaids, kas staro no tevis, kad esi kopā ar savējiem- draugiem ir vienkārši woow. Lija lietus, bet mēs sēdējām tribīnēs, zem lietussargiem un skatījāmies autokrosu- neaizmirstami. Brauciens uz Rīgu- veikali, dzīvokļa meklēšana u..c- neaizmirstami. Vienkārši ir labi!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru