Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
pirmdiena, 2010. gada 16. augusts
It
Dažreiz, dažreiz tik grūti saprast notiekošo. Viendien tu esi draugs cilvēkam, bet citā dienā jau ienaidnieks. No kā rodas visa šī putra?- no apmelošanas, no kāda skaudības vai vienkkārši viss notiek pats no sevis?
Nē- pats nosevis nenotiek nekas. Tas ir pierādījies draudzībā, lai arī cik cieša tā ir. Ir skaudīgi cilvēki, nelaipni un vēl savādāki cilvēki.
Tu nekad nevari būt pārliecināts, par to kāds draugs ai draugu draugs tev gadīsies, jo draudzība spēj rasties ne no kā..
Tieši draudzībā rodas jautājumi, dzimst patiesība, bet lai to atklātu katram priekš ir tāls ceļš. Puse no cilvēkiem šo ceļu nespēj iziet un laika gaitā draudzība beidzās- pati no sevi, tā spriež vairums cilvēku. Bet kā zināms pats no sevis nebeidzas nekas. Starp draugiem ir kaut kas, kam tur ir jābūt, bet viens cilvēks var izjaukt visu šo līdzsvaru.
Pat Tev nezinot, var atnākt vēstule, zvans vai vienkārši baumas, par tevi un tavu draugu. [ar cīņu, ko esat izcīnījuši kopā. Un kādam vienmēr radīsies kāds jautājums- uz kuru atbildētt būs grūti- jo draugs tevi nesapratīs!
Būs jautājums- bet es nezinu, kā atbildēt, jo iespējams mani nesapratīs.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru